Darbs ārzemēs

Vēl neesmu bijusi tādā situācijā, taču ir tāda doma, tikai tad viņš uz pusgadu brauks, mazāk īsti nav jēga. Un uz darba vietu kur pati esmu ar viņu kopā jau pusgadu strādājusi. Divi mēneši ir maz, draudzenei puisis uz 8 mēnešiem aizbrauca. Starpā uz nedēļu bija Latvijā, un vēl viņa uz divām nedēļām brauca ciemos pie puiša uz ārzemēm. Un vai negribēs strādāt pēctam visu laiku ārzemēs, atkarīgs no paša. Ir kas vairs latviju Redzet negrib, bet ir tādi kuri saprot ka darbs ārzemēs nav priekš viņa. Manam puisim arī labāk latvija, taču naudas dēļ ir gatavs vēl pusgadu aizbraukt uz ārzemēm.

Kāds ir iemesls braukšanai prom? Iekrāt, lai nomaksātu kredītus, lai iegādātos mašīnu, vai iekrātu pirmai iemaksai dzīvoklim/mājai?
Jebkurā gadījumā, manuprāt, divi mēneši ir pārāk īss laiks, lai iekrātu vienalga kādam mērķim, ja, protams, nav ļoti labi apmaksāts darbs. Jo alga var škist vilinoša, bet arī izmaksas būs attiecīgi augstas.
Neviens tev nesniegs atbildi vai vīrietim būs dzinulis strādāt citā valstī mūžam, tas atkarīgs no paša vīrieša. Ja ir darba iespējas, izaugsme, tad varbūt sāks domāt par to, ka labāk veidot dzīvi tur, nevis Latvijā. Bet tas viss ir varbūt, tīra spekulācija.
Vīrietis dodas prom, lai pelnītu naudu, lai uzlabotu situāciju, kas šobrīd radusies.. bet tu domā par kādu lielo jubileju? Pašai neliekas nedaudz smieklīgi?

Ja runājam tikai par peļņu, tad tas ir diezgan īss laika posms.
Ja būtu radusies kāda īpaši neatliekama nepieciešamība, un naudas un citu iespēju nebūtu, tad jā, protams, laistu viņu (mēģinātu emocionālo pusi novirzīt maliņā).
Tā "lielā jubileja" uzdzen nelielu smīnu :D Man, godīgi sakot, būtu vienalga, jo nepatīk svinēt lielās un mazās savas jubilejas. Un īpašus datumus, u.t.t. var taču nosvinēt kaut kad pēc tam.

Man nav svarīgi, lai svētkos vīrietis obligāti būtu blakus, spēju svinēt arī bez viņa. Atbalstītu, 2 mēneši nemaz nav daudz, jūrnieki, tālbraucēji, piloti, utt. ir projām no mājām vēl ilgāk

Neesmu bijusi sada situacija, bet atbalstu partnera karjeras izveles, ja vien varam to izrunat un atrast kompromisu. Dazreiz ir jaziedo brivais laiks un neiebilstu, ja vien attiecigi pec tam varam saplanot un atrast videjo aritmetisko, lai abi paliktu laimigi. Gan draugs, gan es pati regulari dodamies komandejumos un, protams, tas nav menesis, bet, ja tas ir neliels solis tuvak tam, ko gribas sasniegt, tad kapec ne?
Seit gruti saprast, ko tiesi virietis plano darit un kapec brauc prom uz diviem menesiem? Pelnit? Tas ir ka? Stradat 24/7? Ja draugam peksni sagribetos jaunaku masinu un vins tagad dotos uz otru pasaules malu, lai sapelnitu lielo naudu par kadu melno darbu, man tads virietis neinteresetu..

Es skatos pozitiivi uz siem viiriesiem,arii sievieteem,jo man liekaas,ka tas ir liels solis braukt prom uz nezinaamo.Taa jau liekaas ,eh kas tur pastraadaat aarzemees,bet iisteniiba ir taada,ka svesumaa pat vienkaarsaakais darbs liekaas kaa liela slodze- emocionaali noteikti!
Civeeki parasti so laiku atceraas,kaa kaut ko loti noziimiigu .

Biju tādā situācijā, ka draugs devās prom uz 6 mēnešiem. Pa šo laiku tikāmies tikai vienu reizi, kad atbrauca uz lv nosvinēt manu dzimšanas dienu.
Laiks paskrēja ļooti ātri. Pats būtu palicis tur, ja es negaidītu mājās. Viņam bija grūti bez manis, tpc neapsvēra iespēju tur palikt ilgāk.

Jūs atbalstītu savu otro pusi doties peļņā uz ārzemēm, pie tam zinot, ka pašām būtu, pieņemsim -lielā jubileja viņa prombūšanas laikā, kā manā gadījumā, bet mīļotais devies prom?

Ja plano pavadit kopa visu muzhu, tad viena jubileja tads nieks vien ir. :)

Vai pēc tam vīrietim nav dzinulis strādāt tur mūžam?

To neviens nevar pateikt.. pirms nav meginajis.

Es atbalstītu, jo 2 mēneši nav ilgi un ir jāprot otru atbalstīt un saprast viņa mērķus un ieceres. Ne jau izklaidei viņš brauks uz 2 mēnešiem prom. Par to, vai nepaliks tur strādāt - ja Tu neatbalstīsi viņu tagad, bet viņš gribēs braukt, tad agrāk vai vēlāk iespējams tāpat aizbrauks ar vai bez Tava atbalsta. Es esmu saskārusies, ka mani mans vīrietis neatbalstīja un mani tas ļoti "grauza" un darīja nelaimīgu, jo tas bija tas, ko vēlējos es, bet viņš ne. Es varbūt esmu ļaunatminīga, bet tās sajūtas joprojām man ir palikušas, jo nu jā... Dzīvē ir visādi, un ja vien tas nav nekas tāds, ko Tu nevari pārdzīvot, bet otrs ļoti vēlas, tad ieteiktu atbalstīt.

Un vēl šajā situācijā es redzu vienu atšķirību starp vīriešiem un sievietēm - mēs, sievietes, kaut kā spējam nolikt malā savas jūtas un vīrieši dodas strādāt, peļņās vai haltūrās vai studijās uz mēnešiem, līdz pat gadam un mēs ar viņiem paliekam kopā, jo nu spējam atbalstīt un nolikt malā savu egoismu.
Bet, vīrieši, cik es esmu dzirdējusi draudzenes - nē, neatbalsta, ka dodas studijās vai apmaiņas programmās vai strādāt un viņi paliek šeit. Noteikti ir sievietes, kam tā nav, bet nu manā paziņu lokā zinu vairākus gadījumus, kad meitenes nav aizbraukušas tikai vīrieša dēļ.
Kāpēc ir tā?

Es godīgi sakot diez vai atbalstītu. Attāluma attiecībām radīta neesmu, ntos mēnešus kategoriski nevēlotos tādas uzturēt. Tad jau drīzāk būtu gatava apsvērt iespēju doties līdzi (ja vien aizbraukšanas iemesls nav pavergot fabrikā, lai kaut kam sakrātu - tas atkal būtu cits mīnuss). Mans arguments nav svarīgu jubileju vai pasākumu palaišana garām, drīzāk tas, ka man attiecībās kopābūšana ir ārkārtīgi svarīga.

Bet, vīrieši, cik es esmu dzirdējusi draudzenes - nē, neatbalsta, ka dodas studijās vai apmaiņas programmās vai strādāt un viņi paliek šeit. Noteikti ir sievietes, kam tā nav, bet nu manā paziņu lokā zinu vairākus gadījumus, kad meitenes nav aizbraukušas tikai vīrieša dēļ.
Kāpēc ir tā?

Neuzskatu, ka tādā situācijā var kādu no pāra vainot. Katram ir tiesības uz izvēli - braukt/nebraukt un uzturēt/neuzturēt LDR. Ja partnera dēļ neesi aizbraucis/-usi apmaiņas programmā un vēlāk to rūgti nožēlo, tā ir tikai un vienīgi tava vaina. Un arī no otras puses - ja partneris dodas prom neskatoties uz to, ka tu LDR nevēlies uzturēt, viņu vainot nevar, katram sava izvēle. Nevienam attiecībās nav jāuzupurējas, bet ja viens vai otrs to tomēr izlemj darīt, tad vispirms tas ir kārtīgi jāapdomā. Kas attiecas uz dzimumiem, man liekas, ka tur lielas korelācijas nav, ir arī situācijas ar apgrieztām lomām.

Viņš dodas tādēļ, ka ir sakrājies parāds cilvēkiem, no kuriem aizņēmies regulāri naudu (man nav NE JAUSMAS kpc viņam vnm naudas ir par maz un ar algu 800-1000 mūžam ir par maz....KOPĀ VĒL NEDZĪVOJAM), grib sakrāt naudu lai salabotu mašīnu un saka arī, ka vajadzēs naudu, lai uzsāktu kopdzīvi (pārvākšanās, dzīvoklis, mēbeles uc)

2 mēneši ir maz, esmu laidusi prom (precīzāk, ieteikusi un ar visām četrām atbalstījusi) uz ilgāku laiku, jo redzēju, ka tas varētu dot nākotnei izaugsmi, vairāk, nekā karāšanās man pie brunčiem.
.
Duraku, kam vairāk parādu, nekā saprašanas, gan atpakaļ negaidītu.

Duraku, kam vairāk parādu, nekā saprašanas, gan atpakaļ negaidītu.

+

Man toties ir interesanti, kas tā par profesiju un darbu, kurā var šitā mētāties - ne īsti Latvijā strādā, ne īsti ārvalstīs (piestrādāt uz 2 mēnešiem ārvalstīs kaut kādā haltūrā? un kurš tikmēr viņa pienākumus veic LV?)... Un tāda bezmērķiga mētāšanās pa haltūrām šķiet bezjēdzīga. Ok, vienu reizi, bet nu ne jau visu mūžu vai ilgtermiņā. Kāpēc tad vnk nepārcelties uz ārvalstīm, neatrast citu darbu vai vispār - kardināli mainīt savus mērķus, ja mūždien jāskrien pāri robežai uz īstu brīdi, kā tik nedaudz naudas pietrūkst?

Da laikam kaut kāda celtniecība, es minu.

Tas jau var būt kaut kas līdzīgs komandējumiem.