Par sevi varu teikt ,kad strādāju katru dienu,izņemot sestdienas un svētdienas,atnākot no darba neko negribējās darīt, ok ēst pagatavoju,bet lai vēl kautko tīrītu,tur tik tiešām man bija jasanemas. , kad paliku stāvoklī, pirmo mēnesi vnk atpūtos , gulēju tik cik ilgi gribēju, gāju gulēt kad gribēju.,otro mēnesi jau aiz neko dariit tā teikt, katru dienu ņēmu un tiriju visu, katru dienu pa kādai istabai veicu kārtīgi revīziju, izmetot visu ko nevajag, tad pievāca laiks,kad jau sāka apnikt, jo visu biju sakārtojusi, grīdas sāka apnikt mazgāt ,tad sākās jauns posms, sāku katru vakaru izmēģināt dažādas receptes, draugs jau smējās, kā nāca mājās tā kāpņu telpā jau juta ka kautkas smaržo un uZreiz jau iedomājās,ka atkal es ko izmēģinu:-D. Nu beigās protams,kad sāka augt puncis ,tad vienkārši nebija spēka ko dariit, jau pagatavot vakariņas, bija sajūta ka esmu maratonu noskrējusi, pie tam pēdējos mēnešus man ļoti vilka uz miegu.
Bet lai vai kā uzskatu,ka attīstīties var gan strādājot ,gan sēžot mājās tikai jābūt motivācijai, apņēmībai.
Man darba kolēģe, mācās uz ārstiem, ņem papildus dežūras,ja kāds nevar, iet dažādos kursos, un parzin 7 valodas, atrod laiku ari lai paceļotu pa pasauli, vārdu sakot viņas dienas ir piepildītas,pie tam viņa vienmēr bija pozitīva,smaidīga , ne reizi neredzēju ka viņa būtu nomākta,dusmīga. Cilvēks vnk staroja . Es viņu apbrīnoju, jo zinu,ka tur jābūt tik tiešām pacietībai ,gribas spēkam lai to visu varētu darīt un spēkam ,enerģijai. :-).