Meitenes ap 30, kas ir labāk: būt vienai vai veidot attiecības ar alimentu maksātāju?

Nē, es neveidotu. Tādai izklaide jā, bet nopietnām attiecībām neapsvērtu kā kandidātu.

Kaut vai tas neskar mani, ir par ko aizdomāties:-/

Labāk vienai. Nu vai nu arī ar cilvēku, ar kuru tik ļoti gribas veidot attiecības, ka nekādi alimenti netraucē.
.
Ar cilvēku, kuram līdzi nāk problēmas (bērni, alimenti, kredīti, parādi, atkarības, dīvaini ieradumi....) vieglāk nebūs jebkurā gadījumā, tāpēc uz attiecībām ir jēga parakstīties, kad to murkšķi gribas blakus par spīti visām nebūšanām, kas nāks komplektā.

Mani jau arī tas neskar, bet skar vienu man ļoti dārgu cilvēku, tāpēc, varētu teikt, ka tas ir personiski, tāpēc arī gribu zināt viedokļus.

Konkrēti šajā gadījumā: Labi tieši, ka maksā alimentus un aizved kaut kur to bērnu, pavada kopā laiku, audzina, patur saikni. Ja nemaksātu un neliktos ne zinis par bērnu, tad tur pat domāt nevajadzētu, ka nē.

Nē, neveidotu attiecības ar tādu, ja pašai vēl nebūtu bērnu.

Nu es izvērtētu kādas ir vinja attiecības ar bērnu un bērna māti, ja tur pastāvīgi skandāli, zvani jebkurā laikā un īdēšana, ka par maz naudas, laika, uzmanības, utml tad - nē, ja draudzīgas attiecības, zvani konkrētos laikos (daudz maz, ne 12naktī), viss izrunāts un sarunāts, abas puses apmierinātas, tad vēl ok. Bet vispār godīgi, negribētu veidot attiecības ar vīrieti, kuram ir mazi bērni, nu es jau attiecību pirmsākumos laikam liktu punktu.

Ar cilvēku, kuram līdzi nāk problēmas (bērni, alimenti, kredīti, parādi, atkarības, dīvaini ieradumi....) vieglāk nebūs jebkurā gadījumā, tāpēc uz attiecībām ir jēga parakstīties, kad to murkšķi gribas blakus par spīti visām nebūšanām, kas nāks komplektā.

Konkrēti šajā gadījumā: Labi tieši, ka maksā alimentus un aizved kaut kur to bērnu, pavada kopā laiku, audzina, patur saikni. Ja nemaksātu un neliktos ne zinis par bērnu, tad tur pat domāt nevajadzētu, ka nē.

Šie komentāri principā nosedz manu viedokli. Nedaudz mulsina uzsvars uz naudu tēmas pielikumā. Kas tur īsti tiek meklēts: potenciālais dzivesbiedrs vai sponsors?

Nu, ja tās ir nopietnas attiecības, tad tomēr ir kaut kāds ģimenes budžets, bet tā daļa naudas tiek nopludināta prom.

Vīrietis ar bērniem man būtu liels "nē". Bet man vispār bērni nepatīk, pat savus nevēlos, tā ka tas ir ļoti subjektīvs viedoklis.
Mūsdienās precas un bērnus gādā arvien vēlāk, pazīstu ļoti daudzus ap 30, kuriem nav ne bērnu, ne šķirtu laulību, tā ka nav tik traki ar to pagātnes bagāžu 30 gadu vecumā.

Šie komentāri principā nosedz manu viedokli. Nedaudz mulsina uzsvars uz naudu tēmas pielikumā. Kas tur īsti tiek meklēts: potenciālais dzivesbiedrs vai sponsors?

:) Saprotu, ka skan pabriesmīgi, pat merkantili... Tomēr mums visām jau ir pāri 18, kad "s milim i v šalaše raj!"... Pašas staigājam pa veikaliem, redzam cenas, šitā dzīves LV dārdzība... Nemānīsim sevi, ka nauda nu it nemaz nav svarīga, kā tik vīrieša bikses mājās. Kad regulāri pietrūkst kādi pārsimts eiro, kad redzi, ka citi pāri kaut kur aizbrauc izklaidēties, bet tu esi spiesta regulāri savilkt jostu vai ceļojumiem/izklaidei samesties ar labi pelnošu māsu/brāli... tad agri vai vēlu patiešām jāsāk domāt - un jēga no šitā partnera?

Ja tā rēķina, tad - atkarīgs, cik šis ēd. Ja viņa pienesums pēc alimentiem pārsniedz apēsto un citus viņa tēriņus (apģērbs, benzīns, utt), tad tomēr sanāk izdevīgi, dzīvokļa izmaksas baigi nemainās. :)

Tātad naudas daudzums ir izvēles faktors, uz kuru vispār paskatīties un apsvērt. Zini, ir cilvēki, kuri kopā uzbūvē impēriju, pat ja darbs ''ir tikai normāls'', jo viss attīstās.
Labākā variantā uztrauktu, vai vispār pati var pieņemt bērnu, kā labāk iepazīties, uzzināt, kādas tad tur ir attiecības, bet ja vīrietis patiktu, tad viss šis nāktu tikai stipri vēlāk. Tā kā naudas maiss īpaši liels nav, tad kāds sugardaddy variants būtu piemērotāks.

Nebūtu kopā ar vīrieti kuram ir bērns un ne jau alimentu dēļ

Kaut kāda tumsonība, domāt tikai par savu mantisko labklājību šādā situācijā, kā baigo aspektu, kuru nu tagad būtu jāapsver un viss cits pat neparādās vienlīdz ņemams vērā un it kā brīnumaini pakārtosies, ja vien nauda šai dāmītei paliks pietiekami.

Es vnk izvēlētos pagaidīt un sastapt vīrieti ,kurš būtu labāks kandidāts.

Vīrietim ap 30, darbs "tikai normāls", ja jau tā, visdrīzāk tāds arī paliks, nav vairs 25. Bērniem ap 5 gadi, alimentus maksās nākamos 15 gadus. Un tikai tad, kad sievietei būs ap 45, no tā vīrieša būs materiāls atspaids. Ja vīrietis nav tāds, ka no sajūsmas jumtu nes nost, varbūt tiešām nevajag?
.
Divatā finansiāli IR vieglāk, ja divas pilnas algas, arī sadzīviski vieglāk, ja ir laiks, ko ģimenei veltīt.

Neveidotu attiecības ar vīrieti, kuram ienākumi nebūtu virs vidējā, kur nu vēl tādu, kurš uztur vienu vai vairākus bērnus. Tāpat nevēlētos iesaistīties visādos ar bērnu saistītos jautājumos, jo man bērni nepatīk un savus arī nevēlos. Ieteiktu vīrieti meklēt Rietumos, te reti kurš 30 gados ir ar bērniem.

Nekad neveidotu attiecības ar vīrieti ar bērniem. Pat, ja viņš būtu ļoti veiksmīgs uzņēmējs. Pirmkārt, man nepatīk bērni un es neesmu gatava dalīt sava vīrieša brīvo laiku vēl ar kādu. Otrkārt, ja vīrietim finansiālais stāvoklis ir vidējs, tad man, protams, finansiāli izdevīgāk ir dzīvot vienai.

Interesanti, cik dzirdēts, tad sabiedrībā pašķībi skatās uz vīrieti, kurš negrib vidot attiecības ar sievieti, kurai ir bērns/-i. Bet kad sieviete prāto vai ir vērts veidot attiecības ar vīrieti, kuram ir bērns un kurš tikai maksā aliementus par to bērnu, tad pēkšņi galvā ieslēdzas "naudas skaitītājs" un papildus tiek meklēti iemesli kāpēc to nedarīt. Dīvaina mums tā sabiedrības morāle.