Olšūnu kari

Selene
Mans viedoklis, bērni paliek mūsu bērni visu mūžu, bet vīrieši un sievietes var nebūt uz mūžu.
Bērni būs mans turpinājums un mīlestības auglis, nevis blakusprodukts, bet nu kā kuram kā mēs redzam.(t)

http://lilit.lv/forums/topic/191716-/?sort=ASC&pnr=1
Ierakstot meklētājā “olšūnu ziedošana”, atradu šo diskusiju. Man šķiet, ka stulbuma līmenis nevar būt augstāks.

Retrospect, jā.. tajā diskusijā nebija garlaicīgi :D

Es piekrītu Selene. Es arī izmisīgu cenšanos tikt pie bērna neuzskatu par gluži normālu. Ne tikai mākslīgo apaugļošanu, bet arī auglīgo dienu skaitīšanu un precīzi pēc pulksteņa noteiktā laikā nodarbošanos ar seksu katru mēnesi un par katru cenu. Tad tas sanāk tikai mehānisks process bērna ieņemšanai nevis divu mīlošu cilvēku mīlēšanās. Man tas liekas nepareizi. Un parasti ja šīs sievietes tiek pie tā bērna, tad viņš kļūst par viņu dzīves vienīgo sastāvdaļu, bez kura ne soli nevar paspert. Vīrietis vispār vairs nav vajadzīgs, jo dzīves galvenais mērķis tikt pie bērna taču sasniegts. Nu kā tādu apsēstību var nosaukt par normālu? Jā, sieviete varbūt beidzot ir laimīga, bet tam bērnam varbūt labāk būtu bijis nepiedzimt tādai apsēstai mātei. Vispirms ir divu mīlošu cilvēku attiecības un tikai tad ir bērns.

Kkad skatījos dokumentālo filmu par mākslīgo apaugļošanu, tur bija vairāki pāri kas to mēģināja, neatceros precīzi cik, bet beigās tāpat, tikai vienam pārim izdevās tikt pie bērniņa, pēc visa tā garā procesa, viena sieviete palika stāvoklī, bet bija spontānais vai kas tamlīdzīgs. Tā padomājot traģiski vispār...dabīgi nevar, mākslīgi visu izdarot ideāli tāpat tas auglis nomirst, nav dzīvotspējīgs. Tad rodas jautājums, vai tiešām tas ir vajadzīgs? Kāpēc tik slimīga vēlme dzemdēt? Vai tas ir galvenais? Tas primārais ir savu dns nodot tālāk? Tad tiešām jādomā ka tur ar galvu nav viss labi.
Un nevajag to salīdzināt ar vezi un nāvējošām slimībām. Neauglìba nav nekāda mirstamā kaite un pasaules gals. Ja kādam ir, tad tiešām savus līdzekļus labāk psihoterapeitam izlietot.

Es piekrītu Selene. Es arī izmisīgu cenšanos tikt pie bērna neuzskatu par gluži normālu. Ne tikai mākslīgo apaugļošanu, bet arī auglīgo dienu skaitīšanu un precīzi pēc pulksteņa noteiktā laikā nodarbošanos ar seksu katru mēnesi un par katru cenu. Tad tas sanāk tikai mehānisks process bērna ieņemšanai nevis divu mīlošu cilvēku mīlēšanās. Man tas liekas nepareizi. Un parasti ja šīs sievietes tiek pie tā bērna, tad viņš kļūst par viņu dzīves vienīgo sastāvdaļu, bez kura ne soli nevar paspert. Vīrietis vispār vairs nav vajadzīgs, jo dzīves galvenais mērķis tikt pie bērna taču sasniegts. Nu kā tādu apsēstību var nosaukt par normālu? Jā, sieviete varbūt beidzot ir laimīga, bet tam bērnam varbūt labāk būtu bijis nepiedzimt tādai apsēstai mātei. Vispirms ir divu mīlošu cilvēku attiecības un tikai tad ir bērns.

Nereti bērnu vēlas radīt tieši divi mīloši cilvēki attiecībās. Var arī saprast, ka neveiksmīgi mēģinājumi mēdz novest pāri līdz izmisumam. Tīri cilvēcīgi..
Kāpēc uzreiz tādas mātes ierindot apsēsto lomā? Un vēl analizēt.. vajadzēja bērnam piedzimt.. vai tomēr nē.. (t)

Lovisa, tātad, Tavuprāt, pastāv tikai mīlestība pret bērnu vai mīlestība pret vīrieti, bet nekādā gadījumā ne abi vienlaicīgi? Sekss ar domu, ka tā rezultātā varētu rasties bērniņš, ir tikai pliks mehānisks process? (t) Šajā brīdī man pilnīgi gribas izteikt Tev līdzjūtību...
Bērnu rada 2 cilvēki un bērnam ir 2 vecāki, turklāt nekādā ziņā nevar salīdzināt mīlestību pret bērnu un mīlestību pret vīru/sievu - tās ir divas dažādas mīlestības izjūtas un izpausmes. Un tas nav nekas nesavienojams.
Es nenoliedzu, ka ir dzirdēti gadījumi, kad sievietei bērns kļūst par visu dzīvi un viņa pilnībā aizmirst par savu vīrieti, taču tā nav norma, tie ir izņēmuma gadījumi. Un, pat ja tā arī notiek - nu kāda gan starpība? Lai katrs pāris dzīvo kā nu paši grib un var. Nevienai taču tie svešie bērni ēst neprasa? Matus no galvas neplēš? (t)

AI, kā jums patīk sagrozīt manis vārdus pilnīgi pretējā virzienā! :-D Nav pat vērts atbildēt.

Viss ko varu pateikt- saukt cilvēkus, kuri vēlas tikt pie bērna par slimiem ir slimi. :)
Es ļooti cienu tos pārus, kuri par spīti visām problēmām un garajam procesam nepadodas. Protams, ka tiem kuriem tādu problēmu nav viņus nesapratīs vai arī viņi šķitīs kā apsēstie ar to vēlmi tikt pie bērniņa, bet kas tur slikts? Tā noteikti nav tā "apsēstība" par kuru būtu jākaunina vai jāsūta pie psihoterapeita.
Bet nu "gudri" spriedelēt par citu problēmām ir elementāri, ja tas neskar tevi pašu.

Nav jau mans mērķis likt kādam mainīt viedokli, bet varbūt rosināt padomāt nedaudz ārpus savas kardinālās nostājas, kas ir balstīta uz stulbiem stereotipiem un pieņēmumiem, liekot visas sievietes vienā katlā, nevis reālas pieredzes, zināšanām, faktiem un apziņas, ka nav viss tikai melnts vai balts. Tas, ka pāris ir izvēlējies skaitīt auglīgās dienas, ķert ovulāciju vai vispār mēģināt mākslīgo apaugļošanu, nebūt nenozīmē, ka kāds no pāra ir garīgi nelīdzsvarots vai ka kādam ir slimīga vēlme pēc bērniem. Ticiet man - tiem cilvēkiem eksistē dzīve un laime arī bez šiem centieniem. ;-)
Meitenes, es no sirds novēlu lai ne jums, ne jūsu ģimenes sievietēm, draudzenēm un kolēģēm nekad nebūtu jāsaskaras ar tādu problēmu kā neauglība, no kā visdrīzāk izrietēs centieni kaut ko darīt lietas labā. :-)

Tad jau tāpat otrā virzienā, kāpēc teikt, ka ''tad jums visdrīzāk šis vai tas būs'', ja jau katra ir atšķirīga.

long story short-
tās, kuras izvēlas dzīvi baudīt uz ulallā bez bērniem, ir normālas. gluži tāpat kā tās, kuru mood board centrā būtu divi smaidīgi bērneļi. bērni, kas ir dzimuši dabiski, ir normāli. un arī tie, kuri pasaulē nākuši mākslīgās apaugļošanās ceļā. izvēlēties ziedot savas olšūnas ir tieši tikpat normāli kā izvēlēties adoptēt vai turpināt savu ulallā bez bērniem. tā ir katra paša rīcībspējīga cilvēka izvēle, ko tu vari pieņemt vai nepieņemt, bet nevienam nav tiesību to nosodīt, norādīt to par sliktu esam vai diskriminēt.

Duujaa
Tu par ko tieši tagad? (t)

magdalena.x
++++
Kā saka krievvalodīgie "Прямо в яблочко":-)

Es negribu kašķēties, bet vai es esmu vienīgā, kas nesaprot Dūjas komentārus?

*Bella*, par freya tekstiem, īpaši pēdējo.
Retrospect, bet nu tomēr, bet tomēr, aiziet.

*Bella*, par freya tekstiem, īpaši pēdējo.

Jo pati sameta vienā katlā.

tā ir katra paša rīcībspējīga cilvēka izvēle, ko tu vari pieņemt vai nepieņemt, bet nevienam nav tiesību to nosodīt, norādīt to par sliktu esam vai diskriminēt.

Liels pluss!

Īsti viedokļa par šo tematu nav. Tik redzu, ka šo maļ gadiem. Savulaik gribēju pati būtu donore, kad par to vēl skaļi nediskutēja un nekādus likumus grozīt negribēja, jo savus bērnus negribēju, bet beigās nobijos. :-D Tās divas nedēļas durt sev vēderā hormonus mani riktīgi nobiedēja. Tik tālu informācijā netiku, bet vai gadījumā to naudu nesamaksā tikai tad, ja kāds piesakās tevis ziedotajām olšunām? Jo tādā gadījumā nu baigais risks.
Man vienīgi atkal rēka par to, kā tēma par bērniem, tad atkal bezjēdzīgā cepšanās un runāšana līdz absurdam. :-D|-)

Es te palasīju ārzemju rakstiņus (tās vairs nav manas fantāzijas) un tur šādi vecāki saka, ka bērnam pateiks visu patiesību jau bērnībā un nedusmosies, ja bērns gribēs uzmeklēt olšūnas donori. Kā jau rakstīju iepriekš, tad tajā brīdī šāda attieksme "tikai olšūna" būtu ļoti neētiska, jo bērns tomēr nevēlas justies kā no gaisa nokritis. Viņš gribētu iepazīt arī savus pusbrāļus un pusmāsas. Vai būtu ētiski viņu dzīt prom, apsaukājot par šūnu?

- izvilkums no vecas diskusijas.
Es lieliski apzinos, ka esmu 2 šūnu savienošanās produkts. Baigi vienkārši. (nu it kā jau nē, bet jā) to māca kuras - otrās klases bioloģijā? Man sevis kā šūnu kopuma apzināšanās nebija morāla trauma. Piekrītu arī tam, ka izlietota olšūna, kas kaut kur mēģenē saplūst ar spermatozoīdu un tā, kas aiziet paketēs ir viens un tas pats, ja jautājam, vai sievieti, kuras oraganismu šī šūna ir pametusi, varam saukt par māti. Nu nav donore nekāda otrā māte. Tas ir kā staigāt pa ielu un domāt, vai cilvēks, kas saņēmis manas ziedotās asinis, tagad ir mans asinsbrālis vai dvēseļu radinieks?