Pēcdzemdību depresija?

147

Reģ: 28.08.2012

Sveikas!
Zinu, ka šis nav māmiņu forums, bet sadaļa jaunajām māmiņām te gan ir :D
Tik ļoti gribas izrunāties!
Nesaprotu kas ar mani notiek. Esmu cilvēks, kas ik pa laikam iekrīt kaut kādā bezdibenī, bet, pēdējos gadus viss bija lieliski. Kāzas, sapņu darbs, bērniņa piedzimšana. Un tad....atkal bezdibenis.
Nejūtu prieku vairs par neko, esmu agresīva, vīrs bēg no mājām, jo nespēj izturēt manu mūžīgo garstāvokļa maiņu (turklāt tas nav - labs/slikts garstāvoklis, tas ir - agresīvs/raudamais garstāvoklis (uz maiņām)). Es riebjos pati sev, reizēm šķiet, ka gribētu nomirt. Bet man ir mazs burvīgs pusgadu vecs bērniņš, kuram arī daru pāri ar savu uzvedību...nepadomājiet, es viņu nesitu, bet manā izprantē emocionālā vardarbība ir 10000000x sliktāka par fizisko. Bērns visu laiku čīkst, es nezinu kas tas ir, zobi nāk vai jūt manu noskaņojumu, es aizsvilstos katru reizi, ka nevaru viņai palīdzēt, nezinu kā!!! Un tik ļoti riebjos sev tādā situācijā. Varu bērnam uzkliegt, atstāt viņu raudot, ar varu uzvilkt kombinezonu, kad bērns ļodzās kā dēle un neļaujas. :'-(:'-(:'-( esmu briesmīga māte......iekšā ir divejādas sajūtas - no vienas puses esmu gatava uzspridzināt visu pasauli ar savu naidu, no otras ienīstu sevi, ka esmu tāda!!! Gribu pasargāt bērnu un atdot viņu baby box, lai viņai ir labāka mamma. Jo es neesmu normāla. Protams, apzinos, ka to nekad neizdarīšu, bet domas šaudās visādas pa galvu.
Liekas, ka kliedzu pēc atbalsta, palīdzības, bet mani neviens nedzird! Kaimiņiene rakstīja vēstuli, kā man iet, es atzinos, ka reizēm gribu izlēkt pa logu, viņa man neatbildēja. Ak Dievs, es tiešām neesmu normāla... Mammai visu laiku dodu mājienus, ka man ir grūti, jūku prātā, reakcijas nekādas......māsas lūdzu atbraukt ciemos kādreiz, saku, ka man vientuļi, atbilde tikai - ok,ok,ok...bet neviens tā arī neatbrauc. Nu, nespēju es pateikt tieši! Vienīgais vīrs visu zina, bet katru centienu palīdzēt es norauju saknē, jo viņaprāt man ir jāizvēdina galva, reāli pusgadu 4 sienās ar bērnu, bet tas nav iespējams, jo bērns ēd tikai un vienīgi mani!!!!! No cita ēdiena atsakās.
Nezinu ko gribu ar šo tēmu. Varbūt šāvienu pa pakaļu. Varbūt, lai mani pažēlo. Ārprāts, kā es riebjos sev.

0
0

08.03.2018 14:36 |

Viedā Minka

3934

Reģ: 01.04.2011

Rozmary +++
Ņemot vērā, ka BKA laikā gandrīz visām samazinās ienākumi, ieteikt psihiatru, kam stundas likme ir ap 50eur, vai psihoterapeitu, kam stundas likme ir ap 40eur, ir ļoti izpildāmi. Kā arī jāņem vērā, ka šādā situācijā tas nebūs vienreizējs pasākums-160-200eur mēnesī ir dārgs prieks.

0
0

09.03.2018 13:34 |

stellaglmr

3922

Reģ: 06.03.2011

Viedā Minka
Šie pakalpojumi ir pieejami arī bez maksas.
Problēmas ar finansiālo stāvokli arī meitenei bija jau krietni pirms bērna. Pati, pēc pašas vēlēšanās, no darba aizgāja, nevis to zaudēja. Bērns jau piedzima šādos apstākļos. Un, norāde uz to, ka ieteikums vērsties pie ārsta ir nepārdomāts nav vietā. Ja tagad pažēlos laiku un pašapziņu, tad bērns no tā nebūs ieguvējs. Kāda starpība kā viņa viņu ēdina, ja viņa izgāž dusmas uz bērnu?
Aizej pie sava mazuļa un sāc uz viņu kliegt. Kad viņš sāks histēriski raudāt pamēģini pielietojot fizisku spēku (jo tici man, to vajadzēs) apģērbt. Pēc tam pamet tādu kliedzošu un aizej nolaist tvaiku.
Kad būsi šīs darbības veikusi ieraksties šajā diskusijā un pastāsti - vai tiešām krūtsbarošana ir pie vainas nervu sabrukumam.
Mātei vajag ārstu, lai bērns dzīvotu un spētu izjust ģimenes mīlestību. Lai māte spētu just mīlestību un atkal dzīvot normālu dzīvi. Domas par pašnāvību un bērna nodošanu adopcijai nekā nav ārstējamas ar PEP mammām un barošanas kursiem.

0
0

09.03.2018 14:05 |

stellaglmr

3922

Reģ: 06.03.2011

Tu, lūdzu, mani nepārproti. Par pašu barošanu Tu neko nepareizi, manuprāt, neuzrakstīji. Tomēr, šis nav tas gadījums. :-/

0
0

09.03.2018 14:06 |

Viedā Minka

3934

Reģ: 01.04.2011

Stellaglmr
Kurā vietā pieņem bezmaksas psihoterapeits? Un cik mēnešus jāgaida rindā uz bezmaksas psihiatra konsultāciju?

0
0

09.03.2018 14:08 |

Artimesia

30

Reģ: 25.02.2018

Bija tāds termins kā maniakālā depresija.
Varbūt tas atbilst kliegšanai. Vienreiz redzēju vienā kafejnīcā kā viena mutere kliedza uz savu sīko un ratiņos bija meitiņa vēl. Bet, tas sīkais tāds mierīgs man likās, neko viņš tādu nedarīja.
Varbūt ir tādas mammas, kurām bērna piedzimšana sagādā smagu triecienu dzīvē. Jo, nekas vairs nav kā agrāk.

0
0

09.03.2018 14:08 |

stellaglmr

3922

Reģ: 06.03.2011

Viedā Minka
Un, kas tad ir labāk? Turpināt neko nedarīt līdz situācija eskalēsies līdz degpunktam? Lai tad varētu šeit šausmināties par to, kas jau būs noticis? Droši, turpini attaisnot cilvēku ar garīgām problēmām. Bērns no tā būs ieguvējs.
Tas nav mans pienākums meklēt detalizētu informāciju par pakalpojumiem, to kārtību un izcenojumu. Ir bezmaksas programmas, tikai vajag sākt meklēt.
Autore šeit nav manīta kopš vakardienas, tomēr šo adresi gan iemetīšu, mazums - vismaz painteresēsies par iespējām.
http://www.rpnc.lv/psihiatriska-palidziba/stacionara-arstnieciba

0
0

09.03.2018 14:20 |

Standby

1176

Reģ: 23.04.2014

Man bija tādas pašas domas kā autorei,rīcība arī ļoti līdzīga. Paldies Dievam tas pats no sevis pārgāja,ja tā var teikt.Tagad atskatoties saprotu,ka bērns uzvedās ļoti labi-ne viņš kašķīgaks bija par pārējiem bērniem, ne kā citādi ārpus normas uzvedās. Tiesa, vīrs man ļoti palīdzēja, un baroju ar maisījumu. Varēju izrauties no mājas dzīves.

0
0

09.03.2018 14:52 |

Nellija

563

Reģ: 29.01.2009

Standby Tev nebija pēc tam vainas apziņa par to ka domāji par bērnu tāfas sliktas domas?vnk pārgāja un pie tā vairs neatgriezies vai šaustīji sevi?

0
0

09.03.2018 15:00 |

Standby

1176

Reģ: 23.04.2014

Nellija, protams,ka bija pārmetumi. Vēlāk sapratu,ka tā nebiju es pati. Vienu brīdi gribēju prom,otrajā jau šaustīju sevi,ka izgāju pastaigāt viena pati,jo kas es par māti,kas grib tikt prom no bērna. Man paveicās,ka nebija instagram :D Tad vēl šaustītu sevi par neideālo figūru un ka neesmu tik apgarota,kā citas. Jā, vienkārši sāku saredzēt foršo,kas notiek ar bērnu, režīms, galu galā vasara atnāca un likās, ka viss forši.

0
0

09.03.2018 15:11 |

Mellene1

147

Reģ: 28.08.2012

Sveikas!
Paldies visām par viedokļiem. Pie ārsta esmu pierakstījusies.
Neattaisnošu sevi par kādreizējām diskusijām, zināju, ka tā būs, ka tās tiks izlasītas, bet tāpat netaisīju citu profilu, rakstīju no šī paša. Savai aizstāvībai (?) varu teikt, ka jau šīs tēmas sākumā minēju, ka esmu cilvēks, kas ik pa laikam iekrīt bezdibenī, bet pēdējos gadus viss bija lieliski. Jā, mana kļūda, laikam, ka pirms bērna plānošanas vajadzēja tomēr iziet terapiju pie psihoterapeita...bet kas izdarīts, izdarīts. Un tomēr ne mirkli nenožēloju, ka man ir bērns, es jau viņu mīlu, patiesībā. Tāpēc arī meklēju palīdzību, jo nevēlos nodarīt viņai pāri, gribu viņai veselu un laimīgu māti.
Par seno tēmu, kur rakstīju, ka izmētāju maisiņus pa virtuvi dusmās un aizcirtu durvis 5 gadus atpakaļ...man bija 19 gadi...jā, tā, protams, ir agresija, bet skatoties uz sevi tagad - kāda biju - man šķiet, ka biju vienkārši no sevis nez ko sadomājusies čikse :-D strīds ar draugu un nevis normāla izrunāšanās, bet pozas ieņemšanas, rokas pār krūtīm un aizcērtu virtuvē durvis. Tagad ar jau vīru tā nekad neesmu darījusi...tāpēc nezinu vai to var ņemt kā piemēru kaut kādām psiholoģiskām problēmām.
Par diskusiju "Man nav dzīves". Kad aizgāju no darba, jā, bija periods manā dzīvē, kad biju kā dārzenis - neko nedarīju, vispār neko, un sāku justies draņķīgi, riebos pati sev tādā stāvoklī....pēc diskusijas izveidošanas, atradu darbu un atkal uzbraucu virsotnē...kopš tā laika arī nebiju kritusi "bezdibenī" vairs...un tas bija 2012. gads?
Par kredītiem vispār nekomentēšu, pašai šķiet, ka tas bija 100 gadus atpkaļ, jauna, stulba biju, viegla nauda, atbildības sajūtas nekādas. Tomēr visu atdevu un vairs tādas situācijas nav bijušas.
Ko vēl vēlējos piebilst. Laikam jau neko. Paldies par atbalstu, spērieniem pa dibenu, pažēlošanu, visu uzskatu par ļoti vērtīgu, arī to, kas mani sāpina. Sāku raudāt lasot komentāru, kur bija rakstīts ka

nemāki ar bērnu tikt galā, kaut ko ne tā dari, daudz ko nezini.

Kaut kur tātad aizķēra mani. Bija jau sajūta, ka cenšos būt ideālā mamma un nesanāk, tāpēc dusmojos.

0
0

09.03.2018 16:32 |

odetta

3871

Reģ: 14.09.2015

Diagnozes gan te tiek uzliktas aatri!:-DVarbuut uzraksti man luudzu privaati veelaak.Gribeetos dzirdeet,ko teica speciaalists.

0
0

09.03.2018 16:37 |

stellaglmr

3922

Reģ: 06.03.2011

Prieks, ka esi nolēmusi rīkoties. :)
Šāda veida problēmām ir raksturīgs zināms cikliskums. Viņas ir un aizmieg līdz atkal tās uzmodina. Ir būtiski saprast, ka nedzīvojam viduslaikos un pat ne 90tajos - visām problēmām ir risinājums, tāa nepadara Tevi par sliktu cilvēku. Lai veicas pie praktizējoša speciālista. :)

0
0

09.03.2018 17:03 |

Duujaa

8847

Reģ: 12.04.2017

Sāku raudāt lasot komentāru, kur bija rakstīts ka
nemāki ar bērnu tikt galā, kaut ko ne tā dari, daudz ko nezini.
Kaut kur tātad aizķēra mani. Bija jau sajūta, ka cenšos būt ideālā mamma un nesanāk, tāpēc dusmojos.

Nu tā gan ir problēma, pati definē - gribi būt ideālā, kas gan jau bijis iepriekš, un neadekvātas izpausmes no tā rodas. Taču neviens uzreiz visu nemāk, protams, cenšas dot to labāko, bet jāfiltrē, ka ne jau raud tāpēc, piemēram, ka esi kaut ko briesmīgu izdarījusi tam bērnam. Vai kaut ko ne līdz galam. Reakcija par to kombinezonu, piemēram, ārpus rāmjiem. Joprojām domāju, ka jāmācās par savām emocijām, tikt ar tām galā, dusmām, ienīšanu, vājprāta sajūtu un visu pārējo, izmest to ideālismu - kas tāpat ir vienkārši izdomājums tev pašai, ne kaut kāda objektīva lieta, ko izmērīt. Cerams speciālists palīdzēs.

0
0

10.03.2018 22:04 |

Klaviatūra

1093

Reģ: 02.11.2011

Vieglāk vai smagāk, bet liekas visas jaunās mammas iziet cauri līdzīgam posmam. Manai meitai ir 11 mēneši un arī ir krūts bērns, joprojām baroju, drīz gan metīsim šo atrakciju nost. Bet ko varu pateikt no savas pieredzes - centies nemainīt ikdienu. Ar mazu bērnu ir iespējams gan sportot (bērnam interesanti skatīties, ko mamma dara, var vēl nolikt spoguļa priekšā, tad vispār aizraujoši :D ), gan ceļot (un atkal, jo mazàks, jo vieglāk, ja baro ekskluzīvi ar krūti, tad vispār easy), an iet uz restorāniem un visur citur. Daudziem ir tāds iespaids, ka ar bērnu dzīve beidzas, bet tas ir ļoti aplami ;) Ir ierobežojumi, jā. Izklaides mainās, bet pielāgojoties ir baigi, baigi forši :)
Un par piebarojumu - bērnam vajag kādas 5 dienas, lai pierastu pie garšas, tas nozīmē, ka 5 dienas dod 1 produktu un vienā brīdī sāks ēst! Mana meita arī ir ļoooti izvēlīga pārtikas ziņā, bet es esmu tāda pati :D
Lai veicas!

0
0

10.03.2018 23:24 |

dreambig

803

Reģ: 21.09.2015

Nelasīju citu padomus, bet vēlos mazliet kaut ko piebilst no sevis.
Esmu cilvēks, kas strādāja 24/7. Reti biju mājās un man darbs deva pārliecību par to, ka esmu šajā pasaulē noderīga. Pirms vairāk kā pusgada sanāca, ka es savainojos un rezultātā bija sarežģīta operācija, un nu jau pusgadu sēžu mājās.Man bija ierobežotas kustības. Mans draugs arī visu laiku strādā, es viņu redzu tikai nākam, ejam un guļam. Trīs stāvokļos. Pirmos trīs mēnešus es praktiski neizgāju no mājām, tāpēc mūžīgi pārsvarā biju viena. Cilvēks, kuram darbs arī ir ar citiem cilvēkiem ir diezgan komunikabls un pēķšņi bladāc..un tu esi pats ar sevi ilgstoši. Dažādas domas pa galvu, pārcilā notikumus, lietas un sākas mūžīgā sevis ēšana. Ar mazu bērnu, kurš nerunā arī nekāda komunikācija verbāla vēl nesanāks. Un nu man arī ir sācies šis ---->

Nejūtu prieku vairs par neko, esmu agresīva, vīrs bēg no mājām, jo nespēj izturēt manu mūžīgo garstāvokļa maiņu (turklāt tas nav - labs/slikts garstāvoklis, tas ir - agresīvs/raudamais garstāvoklis (uz maiņām)). Es riebjos pati sev, reizēm šķiet, ka gribētu nomirt.

iekšā ir divejādas sajūtas - no vienas puses esmu gatava uzspridzināt visu pasauli ar savu naidu, no otras ienīstu sevi, ka esmu tāda!!!

Man protams nav bērniņa, bet es saskatu līdzību, kad esi daļēji izmests no savas komforta zonas, nejūti atbalstu un liekas, ka esi viens. Kad kliedz pēc palīdzības, tad liekas, ka neviens nedzird, kaut zini, ja situācijā kāds no tuviniekiem prasītu palīdzību, tad tu ietu un skrietu un palīdzētu. Es vienmēr uzskatīšu, ka daudzas problēmas sākas no tā, ka nejūti atbalstu no sev mīļiem cilvēkiem.

0
0

11.03.2018 23:24 |

kalivtabriba

586

Reģ: 03.04.2018

Depresija ir ārstējama. Jāapzinās tas, kas notiek, un noteikti jādodas pie ārsta. Tas galīgi nav normāli. Ja es šitā pret saviem izturētos un vīru, tad jau visi ciestu, ne tikai pati. Izklausās, ka tur arī vēl citas problēmas, kas tikai augušas un velkas līdzi, nu kaut kādas nesaskaņas ar vīru vai radiem, ka jau tā augsne tāda nelabvēlīga visam šim jaunajam.

0
0

04.04.2018 11:26 |

Pievieno savu komentāru

Dieviete sarunas

Aptauja

Lietotāji online (3)