Pēdējās dienas par to domāju, un tiešām liekās, ka kā citi atsēž, piemēram, darbu, es atsēžu dzīvi. Tā, ka daru lietas tāpēc, ka tā ir jādara, ne tāpēc, ka es no tā ko gūtu. Šķiet, es visu uztveru kā pienākumu, arī atpūtu.. Un līdz ar to atpūšos, ne īsti rodu prieku to darot.
.
Darbs - nu, protams, nepārspīlējot ar to nenormālā prieka gūšanu darbā - lai arī tas ir pienākums.. Tam būtu jārada prieks. Varbūt ne pašam darbam, bet nu tu tur pavadi lielāko dienas daļu.. Ah, nu kā lai pasaka. Šķiet, ka smadzenēs es sevi noskaņoju, ka darbs ir darbs - neinteresants, grūts, smags, nav laika priecāties (vispār, tas ir paturpinot blakus esošo laucinieku tēmu. Man šo arī centās iedzīt, jāstrādā smagi bla bla) un neatļauju sev izjust pozitīvas emocijas darbā. Labi, par darbu nē, tas nav tik svarīgi. Problēmas ir pie atpūtas.
.
Es arī pret atpūtu izturos bezmaz vai kā pienākumu. Aptuveni "tā, tagad ir laiks atpūsties, ir jāatpūšas" un.. It kā daru to, kas patīk un sniegtu atpūtu, beigās nesniedz nekādu prieku, esmu izturējusies/noskaņojusies pret to kā pienākumu un beigās pēc "atpūtas" vajag ko vēl. Pieņemsim, grāmatas. Vēlos lasīt. Tiešām vēlos, tas man patīk, iedziļinos, izbaudu, vismaz agrāk tā bija, tagad - sāku lasīt un pat nevaru iedziļināties, tekstu lasu, bet neuztveru. Beigās ne gandarījums no grāmatas, ne atpūta bijusi. Tāpat arī ar pārējo - filmas, pastaigas, zāle, jebkas. Es nevaru to izbaudīt, atslābināties, atpūsties, jo uztveru to kā pienākumu to darīt. Lai gan tā nedomāju, lai gan to gribu.
.
Godīgi, es nesaprotu, kas kaiš, kas vispār ir par problēmu un ko gribās pateikt uz dzirdēt. Šķiet, ka viss teksts būs sviestains, jo pati nezinu, ko gribu pateikt.
84
