Krāpšana

Ir naivi domāt, ka visas iepriekšējās krāpa, bet tu būsi tā vienīgā īpašā, ko viņš nekrāps. Es neredzētu jēgu turpināt tādas attiecības.

Tavs lēmums, bet es, piemēram, nespētu uzticēties tā no sirds. Ja viņam tā ir sistēma, tad diez vai tas pāries tieši ar tevi. Uz vecumu varbūt, ar gadiem. Bet tagad... Diez vai. Ieradumi ir spēcīgi. Smadzeņu neironi pieraduši iet pa vienu taciņu - iestājas rutīna -> gribās asumu -> rodas izdevība -> nenoturos, jo nemaz neprotu noturēties (esmu tā pieradis).

No tāda pa gabalu. Ja reiz visas vienmēr tik vēsas palikušas, viņš nav aizdomājies ka tas varbūt ir viņa paša dēļ? :D

cits_skats, cik ilgs laiks pagājis kopš sākāt?

nikitinna nu jau ir kāds laiks. Drīz būs pus gads :-)
uzzināju par skeletiem skapī pirms kādiem 2 men :-D

Teica, ka viņas esot palikušas "aukstas"

Šis gan diez ko daudzsološi neizklausās.

To es tulkotu kā - nemāku strādāt pie attiecībām, tāpēc, kad man paliek garlaicīgi, krāpju un laižu tālāk dzīvē.

viens pazīstams puisietis. Bija divās, apmēram gadu, divus, īsās attiecībās. Pirmās. Beidzās ar to, ka viņš krāpa. Pa vidam daudz sakari. Pēc tam, šķietami noenkurojās uz gadiem astoņiem. Visi apkārt domāja, ka viss ok. Attiecības beidzās dēļ krāpšanas. Vēlāk stāstīja, ka krāpis esot daudz, regulāri un ar vairākām meitenēm. Šķiršanos pārdzīvoja, atkal drusku paālējās apkārt un satika meiteni. Iemīlējās momentā. Un šī viņu pēc pusgada nokrāpa nemaz neslēpjot (viņa arī zināja par puiša iepriekšējām gaitām). Uiii, kā viņš salūza. Pēkšņi atvērās acis, cik nekrietns ir bijis, cik egoistisks. Tagad stāsta, ka vairs nekādu attiecību, kamēr neatradīsies īstā.
Morāle? Cilvēks ies pa iestaigāto taku, kamēr vien kaut kas vai kāds neizsitīs viņu no sliedēm. Neticu, ka šie ilgstoši krāpjošie ta uz sitiena ņem un mainās, jo runāt jau viņ skaisti prot.°
Vienas nakts sakari jau ir kaut kas cits. dziņas ir dziņas, ja nav solījumu jau no paša sākuma un neviens nepaliek ar salauztu sirdi, viss ir ok.

cits_skats Neuztraucies un beidz par to domāt.;-) Es ar šādām domām arī ilgi bojāju attiecības, jo puisis bija līdzīgs Tavam aprakstītajam (varbūt gan drusku mazāk, bet nemaina faktu), ka, satiekot mani, ir absolūti atmetis veco dzīvi, kas attiecas gan uz smēķēšanu, gan uz meitenēm. Kā arī esam par to runājuši, kāpēc tā mainījās un ir pamatojis (to gan šeit neuzskaitīšu). Tā nu jau 3 gadus viss ir kārtībā(l)

Vienas nakts sakari jau ir kaut kas cits. dziņas ir dziņas, ja nav solījumu jau no paša sākuma un neviens nepaliek ar salauztu sirdi, viss ir ok.

+1, tāpēc man Anney un Cita Skata situācijas liekas diezgan atšķirīgas.

Cik vīrietim ir gadi? Tas arī daudz ko nozimē

Es noteikti nespeetu uzticeeties viirietim ar shaadu pagaatni. Tas man buutu konkreets '' red flag'' un es naktiis guleet nespeetu. :-D

Kāda būtu situācija vai attaisnojums, pamatojums, lai iepriekšējo draudzeņu krāpšana būtu ok un noticētu, ka tas vairs nenotiktu, vai ka sācis domāt, vai vēl kas tāds? Jo te izskanēja, ka nu šis teksts no viņa noteikti nav labs. Tad kāds būtu labs? :D

Teica, ka viņas esot palikušas "aukstas"

Baigais arguments, tāds baigi izsmeļošs, laikam vajadzēja uzkārsēt, nevis gaidīt, kad paliks aukstas.

beidzot ir nobriedis attiecībām.

Kā rāda dzīve, tad cilvēki nemainās. Un vīrieši arī, vai nu ir tādi, kuri ir gatavi veidot attiecības jau ar pirmo meiteni, bet tāpat ir tādi, kuri nenobriedīs pat 40 gados.

Varbūt stulbi un nepareizi skan, bet labāk nebūtu teicis.
Es pēc tādiem vārdiem, ''sēdētu uz adatām'' un gaidītu,kad tad mani krāps, lai uzķertu. Vienvārdsakot, atttiecības beigtos.

Nevar jau īsti saprast, kādā sarunā tas teksts pasprucis, vai pati jautāja, vai kad runāja par pagātni vai kā. Atpakaļ jau nepagriezt.

Es arī vairs nevarētu normāli dzīvot tālāk it kā neko nebūtu teicis. Visu laiku būtu jādomā, vai tagad krāpj, vai tomēr nē. Arī, ja tiešām būtu mainījies un vairs tā negribētu, man būtu grūti pēc tādiem vārdiem vienkārši tā domāt.

Dzīvojam tagadnē nevis pagātnē. Ja pati jūti ka viņš ir mainījies, tad pajebak uz vina pagātni, bet ja jūti ka nē, tad labāk pamet.

Tev atliek izrunāties pašai ar sevi.
__
Es tam nepievērstu uzmanību. Katrs kādreiz mainās. Es nesteigtos sevi likt kategorijā "kā visas". Dzīve ir rādījusi, ka "meitene palika auksta" ir īsta, eksistējoša lieta. Sākumā ir viena, tad cita un tad jau zāģis. Daudzi nemaz negaida, kad pārtaps par "zāģa zāģējamo", bet pamest arī nav drosmes. Skatītos pēc tā kā es pati jūtos ar šo faktu. Ņemtu vērā, ka pasaule ir maza. Pastāv iespēja, ka puisis to pastāstījis, lai vēlāk neizlien "skelets no skapja". Ja es tādu "tieksmi" uzzinātu pēc diviem gadiem, mani nomocītu jautājums kādēļ man to neatklāja; vai plānoja; vai kaut ko slēpa. Reizēm, veselīgāk, ja otrs ir svarīgs, visas kārtis nolikt galdā un jautāt - spēsi mani pieņemt?
Es nebūtu kategoriska, par to vispār neiespringtu un nedomātu.

Dzīve ir rādījusi, ka "meitene palika auksta" ir īsta, eksistējoša lieta.

Acu mirkli, bet tad tas dod zaļo gaismu krāpšanai, pat ja for real vienai pusei kaut kas saiet šreijā? Un tas dod pamatu nerunāt, neteikt, kopīgi nerisināt, saprast, kas par lietu, neizrunāties, bet kā mazam nabadziņam sēdēt un raudāt, un sagaidīt, kad zāģis parādās? Really?