Depresija un Bipolāri traucējumi

Ko saka tavs psihoterapeits, psihiatrs?

Ka nekad nebūšu mierīgākais cilvēks uz pasaules, bet ar šo var iemācīties sadzīvot (es jautāju, vai var izārstēties pilnīgi un galīgi).
Lietoju zāles, bet atzīstu, ka neregulāri un samazinātā devā. Jo, laikam, vēl nespēju pieņemt šo diagnozi un tās nopietnību. Zinu, ka centīšos par to runāt nākamajā tikšanās reizē. (Eju reizi mēnesī pie psihiatra).

Studējot medicīnu, varu Tev pateikt to, ka medikamenti ir jālieto REGULĀRI, tā, kā ārsts ir nozīmējis.
Nodarbojies ar fiziskām aktivitātēm, lai vai CIK ĻOTI NEGRIBĒTOS, kaut vai rokas nolaižas, viss besī, kaitina, negribi neko, BET -centies!!
Lai izdodas!

Kale
Paldies! Pēdējo pusotru nedēļu sevi velku laukā - sevest malku, izskriet cauri parkam utt., tā, lai vismaz pusstunda svaigā gaisā un iesvīstu. Depresijas jaunākā fāze man velkas/ ir vilkusies no septembra. Decembris bija ļoti smags arī ģimenē, janvāri vnk pavadīju dīvānā. Liela daļa savējo nesaprot un nesaprata, ko nevaru pārmest, jo pati neesmu vēl to apjēgusi.
Atceros, ka mānijas fāzē gāju kārtējo reizi uz sporta zāli, cilāju svarus 4 stundas no vietas un treneri bija šokā. Atbraucu no treniņa (4x nedēļā) un vēl 15 km skrēju, zumboju, visu ko darīju, ieskaitot kalu plānus, izpildījos kā ekstraverta persona. Bet nesen uzzināju, ka esmu patiesībā introverta. Ko nevaru noliegt. Vairs.
Zāles jālieto. Saprotu. Ar to pagaidām ir problēmas. Bet cenšos.

Kele
Medicīna man ir tuva, te ir tā dzīves ironija. Neesmu mediķis, bet nerealizējies mediķis gan. Un kā zināms, - zopbārsts sev zobus neplombē un kā Andrejs Ērglis ironiski iesmēja: liela daļa dakteru parasti aiziet ar to, no kā ārstēja savus pacientus...

Iespējams, Tev daļēji ir pievienojusies sezonāla depresija, šajā situācijā pēc Tevis teiktā- tieši ziemas.
Tādēļ visas Tavas domas, sajūtas utt., ir pastiprināti saasinājušās, kas Tev liek justos VĒL “stulbāk”. Dienas tumšais laiks, laikapstākļi, drūmie cilvēki, pati sabiedrība ko ikdienā satiec, vai nu uz ielas, vai mājās- Tev pastiprina sliktās emocijas, diemžēl..
Pienāks siltais laiks, parādīsies kaut kāda dzīvība Tev apkārt, un, iespējams, būs vieglāk. Gašākas domas, ķermenis un prāts!
Saprotu, ir viegli pateikt “centies, dari, celies un ej”, bet grūti izdarīt, šajā situācijā - Tev.
Bet es Tev teikšu- centies, nevajag uzreiz būt superjautrai personai, sozializēties ar visiem utt., bet pa mazumiņam, lēnu garu, Tev nav kur steigties, sāc no mazumiņa(l)
Dari to, kas Tev patīk. Nopērc krāsojamo grāmatu “MANDALAS” un krāsainos flomasterus - zinu, ka Tu domā, kas tās par muļķībām utt. Bet pamēģini, to krāsošana ir kā neapzināta meditācija pašai ar sevi..
Bet, ir jātic. ka saikne Tev ar Tavu iekšējo es uzlabosies, lēnu garu, bet būs! :)

Kale
Paldies!
Tā kā rosos tieši ar radošo jomu - man ir pilnīgi viss iespējamais no tā, ar ko var tapt kas krāsains, ij mandalu grāmatas. Jā, nevaru nepiekrist - trūkst saules gaismas, - tieši GAIŠĀ laika. Ilgu laiku mocīju sevi (gadiem), ka esmu vienkārši slinka un ļoti vāji mērķttiecīga persona, bet šobrīd skaisti salikusies puzle kopā. Vēl liekas. Es kā kurpnieks bez zābakiem: citiem gadiem esmu bijusi kā tāds Mentors tieši psiholoģiskajā jomā, bet pati... pļukt...
Decembri nebija laika īdēt, bet janvārī bija pamatīgs kritiens.
Nav muļķīgi teikt - ej, dari, kaut kā jāsaņemas! Tās nav muļķības. Bet ir tā, ka šis posms ir smags, pusotru mēnesi neko neēdu. Vnk nebija apetītes ar visiem AD. Šobrīd ēdu, cenšos iet ik dienas pastaigā. No bedres liek rausties laukā, kustēties arī rēķinu čupa, kā jau pašnodarbinātai personai - ja nedaru, - tad arī nekā nav.
Gribas reizēm par šo parunāt pēdējās nedēļas laikā. Bet tieši no malas, ar pieredzi vai skatu no malas.
Paldies! Ļoti novērtēju ikvienu un ik katra viedokli, pieredzi!

Ja esi tikai nesen apzinājusies savu introversiju, tas nenozīmē, ka tagad tā ir jāpieņem par absolūto patiesību, no sabiedrības jāslēpjas mājās zem 7 spilveniem un jāstrādā darbs, kur ar cilvēkiem nav nekāda kontakta. Neviens nav tikai un vienīgi, absolūti introverts vai ekstroverts. Lielākoties tā ir nosliece uz vienu vai otru pusi, vairāk tas, vai mazāk šis.
°Ja Tavi mānijas periodi ir samērā adekvāti, centies tos izmantot kam produktīvam - izmanto šo enerģiju kādam mērķim, projektam, sapņa piepildījumam. To, cik adekvāta vai neadekvāta esi šajos posmos, gan jau ka apzinies, ja vien nav galēji smagi. Savukārt drūmajos posmos izkop rutīnu. Sākot no tās pašas regulārās medikamentu lietošanas (viņi Tev nav izrakstīti tāpat vien, lai būtu, ko ēst) līdz fizisko aktivitāšu, darba/mācību/sadzīves darbiņu rutīnai.
Man arī jau labu laiku gribas gaismu, tāpēc cenšos reizi nedēļā aiziet uz baseinu, aizbraukt uz mežu vai kādu kalnu, reizi mēnesi kaut vai uz 10 minūtēm zem solārija lampām pagulēt un zivjeļļu dzert. Pabarot iekšējo dārzeni, tā teikt :)

Zinas tante (ak, cik forši šitā uzrunāt kādu!) :)
Nē, savu nosacīto introvertumu esmu apzinājusies jau kopš skolas laikiem. Vienkārši protu atsevišķās situācijās, īpaši, kad ir mānijas periodi, smuki izlīst laukā, lieliski komunicēt, vienīgais, kas nekad, nekad nav paticis - ir lielas kompānijas, nerunājot nemaz par klubiem un lieliem pasākumiem, radu ballēm, kurās vnk ir jābūt.
Mānijas reizēm ir tādas, kā peterdes, bet reizēm mēnešiem. Un ir dulli savākties, jo tas aiziet tādās galējībās, ka pēdējā laikā jau pamatīgi raustos no tām: iesākti n-tie projekti, noēsts laiks, negulētas naktis un dienas, spridzinu ēteru un tad, kad tas viss beidzas... ir klusums ēterā un neviens nesaprot, kas notika. Viss taču notika, tāda jauda, iesāku to, sarunāju šo, sadarīts tas un tad blaukš! Tas nenoliedzami ir pēdējos 10 gadus man licis izvairīties no algota darba, bet pašnodarbinātai esot - arī tas smagi iegriež. Tagad tā depresijas fāze - 2-3 mēneši praktiski nekas nav darīts un nedarot, zaudē aktualitāti, tirgu, klientus.
Visādi citādi jā, vienmēr tās mānijas fāzes neapzināti agrāk un apzināti šobrīd, - esmu centusies izmantot kā vien varu, lai taptu, bet ja pātrūkst kko ne līdz galam pabeidzot, tad ir auzas. Plus tas, loģiski, ietekmē manu pašapziņu un to, kā uz to lūkojas cilvēki no malas: ne uzticēties, ne paļauties... :( Šis konkrētais moments mani dzen lielā izmisumā, jo nav runa par to, ka rēķini jāmaksā, bet arī par to, ka cieš citi. :(

izpildījos kā ekstraverta persona. Bet nesen uzzināju, ka esmu patiesībā introverta.

Es tā kā reāli nesaprotu, kāpēc no šī taisi tādu traģēdiju turpmākajos komentāros. Nu cilvēki ir ļoti dažādi, tāpat dažbrīd uznāk ''skrienu visur ar cilvēkiem'' periods, dažbrīd ''ejat visi dēt'' periods. Un tas ir normāli. Nešuj vēl sev nezin ko klāt, jo redz kā, testi pateica, ka saucos ar šādu vārdu vai tādu vārdu. Tās ir pilnīgas pupu mizas. Pārējais jā, bet tas izriet no diagnozēm, ne jau tā, kas lielai daļai cilvēku ir.

Lietoju zāles, bet atzīstu, ka neregulāri un samazinātā devā. Jo, laikam, vēl nespēju pieņemt šo diagnozi un tās nopietnību

Samazinātā devā, nu labi, ja domā, ka ar to pietiktu, bet ja vēl neregulāri, tad saproti, ka tas ir tas pats, kas faktiski nedzert vispār? Jo tas neko nedod.

Tas ir kā izmest podā naudu un tās zāles, tā tās nedarbojas/neiedarbojas normāli.

Kā Tu sev konstatēji bipolāros traucējumus? Un, vai tie izpaužas kā tevis pieminētie hiperaktīvie un pasīvie posmi?

lovely
Tos nekonstatēju es, bet gan ārsts. Jā, tie izpaužas gan posmos, gan ir vēl papildus lietas.
macaw
Es protams, atvainojos, - bet diagnoze nav no Gūgles tantes uzzināta un pieskaņota sev. ;)
Jā, zāles cenšos šajās dienās strikti dzert, piefiksēju visu arī plānotājā: - kas, cik liela deva un atzīmēju, ka ir izdzerts.

Kur es rakstīju, ka pati izdomāji diagnozi? :-O Es runāju par ekstravertu un introvertu personību, kas ir te lielākais fufelis un par ko nu nebūtu papildus jāpievelk sev smagums un uz tā bāzes jāskaidro tas, kas tev notiek. Tas nav cēlonis.

Tad jau visi sen beigti mēs būtu, ja tas tik radikāli mums mainītu dzīvi. Visos ir abi divi, cik nu izteikti, bet nu tam sakars vismazākais šeit.

macaw
Re, sorre - pa smuko un neadekvāti noreaģēju! :D Dzin!
Cienu Tavu viedokli! Introvertums - man ta sizpaudies ir jau sen, tikai es domāju, jopcik - visi saka, es tāda un šitāda, tad jau jāpielāgojas. Drīzāk te ir atvieglojums, uzzinot, ka neesmu kļūdījusies, bet gan dikti labdabīdi priekš citiem sekojusi birku saitītē - kādai jābūt, kas jādara, kā jāatbilst. Un tagad - hā! - čukča pēkšņi nu jau ar apziņu negrib iet visu kur un pēc kārtas, smaidīt, kur vien pieprasa "smalkā" radu, draugu etiķete. Nevienu nevainoju. (Varbūt sevi, ka tik ilgi ļāvusies!) :D

macaw, man ir draugu lokā eksemplārs ar bipolārajiem traucējumiem, un es to āanijas fāzi esmu no malas gana redzējusi. Mani tā biedē vairāk, nekā depresīvā fāze (ar kuru pati esmu tuvos draugos un izprotu).
.
Nu tas nav "dažbrīd uznāk ''skrienu visur ar cilvēkiem'' periods, dažbrīd ''ejat visi dēt'' periods", tas ir kaut kas pavisam cits.

*mānijas

57days,
Kas tajā ir biedējošs?

Ziemina
Mānijas fāzes laikā es apprecējos ar nedēļu pazīstamu cilvēku... Kredītos nelienu, bet mānijas periodos man ir ļooooti jāpiesargās ar budžetu, daudz esmu slēpusi - patiesos tēriņus utt.. Esmu izlamāta par pilnīgi bezatbildīgu, kamēr sēžu un vēlēk, kad ir atgājis, - domāju; kāda hera pēc es to pirku?
Mānijas laikā cilvēks ir nesavācams, nesavaldāms, neaizrunājams. Dullākais, ka var nedēļām, mēnešiem negulēt, neēst, iet pāri jebkādām fiziskas un psihoemocionālas slodzes robežām, kā arī kļūt absolūti netolerants: ja ikdienā pierasts un ierasts šo cilvēku zināt kā korektu, tad var atrauties smagi (manā gadiemā - es uzlieku "mīksto" vai pasaku visu, ko tajā brīdī domāju un asi, ka pat cietumnieks nobālētu asuma ziņā - tikai es neizmantoju 12stāvīgos, bet gan... ).
Mānijas laikā visu varu, spēju, padosies, ja ne šodien - tad kaut kad. Solījumi, iesākts, kā arī - darbi iesākti. Ja uznāks vai mīsies ar depresijas fāzi, - varu pēc tam taisnoties un līdz izmisumam sevi šaustīt - kā es to varēju, kāpēc neizdarīju, ko es tur vispār sasolīju. Adekvāta esmu, jo ļoti daudz ar sevi strādāts, bet tas ir neizskaidrojami pat man, pagaidām, - kā to noraksturot.
Lieki teikt, ka tas atsaucas uz veselību fiziskajā plānā. Labi, nesmēķēju, nekad neesmu to darījusi īsti, bet alko: vai nu lai uzmundrinātu vai nu lai nomierinātu. Atkarīgs no fāzes.
Mānijas laikā lieku laukā, visu, ko zinu un daru to kā strikts skolotājs - tas besī visiem; pamācības, jo es daudz zinu, apgūstu, bet mānijas laikā ir čau ar samērīgas komunikācijas izjušanu.
Mani jebkuros apstākļos spēj savākt šīs lietas (kā depresijas, tā mānijas): mūzika (dziļā depresijā to pat mēnešiem neklausos, lai gan esmu melomāns), stūrēšana un būšana prom no visa un visiem.