Čau, kosmietes (vai pareizāk ir jāsaka lilietes? :D)! Šoreiz vajag jūsu padomu. Lieta tāda, ka man ir vecākais brālis. Viņš grib, lai es pastaigāju uz kādiem kursiem un pat gatavs tos man apmaksāt. Man pats fakts, ka viņš grib kaut ko man apmaksāt liek justies neērti. Bet galvenā problēma nav pat tajā. Problēma ir, ka viņš visu laiku man ar to uzbāžas. Viņš sāka: re, tu nekur nestrādā, sēdi mājās, bet laiks iet. Tev ir unikāla iespēja mācīties, tā ka tev ir papilnam brīva laika. Es pats – sāka man brālis – ar lielu prieku aizietu uz kaut kādiem kursiem, bet priekš manis tā ir neatļaujama greznība, jo es katru dienu strādāju un man nav iespējas paņemt atvaļinājumu uz trim mēnešiem lai varētu normāli pamācīties. Jo nebūs kam maksāt par īri. Bet tev gan ir tāda iespēja (pamācīties), sāka mans brālis.
Un pēc tam piedāvā savu „grezno” izvēli: metinātājs, elektriķis, pavārs, santehniķis utt. Mani tas viss baigi tracina. Jo es kādreiz mācījos par metināju un ienīstu šo darbu. Tas ir ļoti draņķīgs darbs. Mācījos tikai lai mamma mājās netaisītu skandālus + tur netālu bija Origo, kur es katru dienu varēju ēst „karstos suņus” un vienreiz mēnesī bija stipendija. Tie bija vienīgi iemesli kāpēc es mācījos par metinātāju. Eksāmenus es noliku špikojot. Metināt es nemāku (brālis par to zina) – rūpnīcā, kur es izgāju praksi, teica, ka viņi ieliks man ieskaiti tikai lai es uz turieni nenāku un nemetinu. :D Un tagad brālis grib lai es otro reizi ietu caur elles apļiem. Tikai tagad par viņa naudu.
Par elektriķi es arī būt negribu. Es atceros, ka arodskolā bija kaut kāds priekšmets saistīts ar elektrību – toreiz domāju, ka izsitīšu sev smadzenes – tik garlaicīgi tas viss bija. |-) Par santehniķi, kurš rokas pa pagrabiem un tur ņemas ar netīrām caurulēm es arī negribu būt. Pie tam man tas viss pat no teorētiska viedokļa liekas ļoti garlaicīgs: kā tur tās vītnes ir uzgrieztas, uz kuri pusi vajag pagriezt uzgriežņu atslēgu lai aizgrieztu uzgriezni utt. Friziera kursi izklausās jau interesantāk, bet vienalga jūtu ka tas nav manējais. Tā pat kā arī pavāra kursi, uz kuriem grib mani aizsūtīt mans brālis. Mana mamma kādreiz esot strādājusi par pavāru – viņa tik draņķīgi gatavoja, ka viņu gribēja izmest aiz klājas. Es nezinu vai nemākulība padodas (pārdodas? vai kā ir pareizi teikt?) no vecākiem bērniem, bet kā nu lai tur būtu – kulinārija arī neizraisa man lielo interesi. Pārsvarā es ēdu augļus, jo tos nevajag ne vārīt ne sildīt mikroviļņu krāsnī.
Jūs varat padomāt ka man nekas nepatīk un man nav iespējams iztapt, bet tā nav tiesa. Piemēram, man patīk rediģēt video. Bet es neatradu nevienu atbilstošu kursu Latvijā. Un pat ja tādi eksistē, es domāju ka tie nav tā vērti – samaksāt 100 eiro lai tev iemāca ka atvērt jauno failu vai importēt video Vegas’ā? Un, pats galvenais, kā man liekas – tie kursi nav baigi vajadzīgi. Jo ir simtiem tutorialu Youtube’ā. Un ja es gribētu padziļināt savas zināšanas, tad es vienkārši varētu ar kādiem mākulīgiem youtuberiem sarunāt privāto nodarbību, lai viņi palīdz man tikt skaidrībā ar kaut kādiem jautājumiem. Un viss.
Bet brālis baidās, ka es dzīvē neko nemāku (kaut gan tas nav īsti 100% tiesa). Bet var jau padomāt, ka sēdēt ar žurkām netīrajā pagrābā vai rāpot nedabīgajās pozās pa caurulēm un stundām ilgi elpot ar dūmiem ir liela dzīves veiksme! Nē, es vēl saprastu, ja viņš man piedāvātu aiziet pamācīties par juristu vai vadītāju (priekšnieku)… Tas jau vēl kur neietu. Bet viņš piedāvā man tādas profesijas, no kurām uzreiz acīs uzskrien asaras – santehniķis, metinātājs, mehāniķis… Mūsdienās visi domā, ka no tā visa izvairīties, bet viņš grib, lai es tam vēl mācos…
Pats briesmīgākais ir tas, ka viņš baigais nuģis ir. Viņš var stundām ilgi mācīt tevi dzīvot. Dažreiz tā niez viņam pateikt: „bļāviens! nu ko tu man sāki visādas blēņas? ko tu man ārstē, a? tas darbs, ko tu man piedāvā – ir SŪDS! Sūds, bļedj! Sūds, sūds, sūds, sūds! ... Un vēlreiz sūds!!!”. (e) Bet es nevaru – viņš apvainosies. Padomās, ka es nevērtēju viņa rūpi (arī nezinu īsto vārdu - gribu pateikt, ka viņš rupjas par mani) un brāļa mīlestību. :D Tāpēc nākas to visu ciest, kā viņš man piesienas ar visām tam muļķībām. Nesen es izdomāju viņam piespēlēt un teicu, ka ja, brāl, tev ir taisnība, man beidzot vajag ņemties aiz prāta un aiziet pierakstīties uz kaut kādiem kursiem. Un nosaucu kursus, kas man imponē: angļu valodas kurši, franču valodas kursi, aktiermākslas kursi, dizaina kursi (video- vai foto rediģēšana).
Un viņš uzreiz visu to apdirsa no kājām līdz galvai: tu aiziesi, no tevis paņems naudu un viss. Bet kā tu pēc tam to naudu nopelnīsi atpakaļ? Ko tu darīsi tālāk? Bet ja aiziesi uz santehniķa kursiem tu apgūsi reālo iemaņu un pēc tam varēsi atrast darbu, sāka brālis. To, ka es varēšu atrast darbu, es nešaubos. Bet pats darbs taču ir mesls. Es zinu par ko sāku, jo vienreiz esmu strādājis rūpnīcā. Es negribu šādu darbu. Bet viņš – man liekas – to nesaprot. Kaut gan nē, zemapziņā tomēr saprot, jo katru dienu sūdzas uz savu grūto un netīro darbu (viņš strādā par atslēdznieku) un skauž saviem priekšniekiem, kuri neko ar rokām nedara bet brauc labajos autiņos.
Brālim ir taisnība: es tiešam nezinu, kā es pēc tam nopelnīšu ar video rediģēšanu. Bet toties es zinu kaut ko citu: ka tas man patīk. Atšķirībā no metināšanas, santehnikas, gatavošanas un citām lietam, uz kurām mani grūž mans brālis. Viņš to visu pasniedz tā, ka es tagad palaižu lielāko iespēju savā dzīvē. Kā es neizmantoju izdevību, šo lielu likteņa dāvanu, ka man ir brīvs laiks. Neizmantoju to brīvo laiku, lai kaut kam iemācīties. Piemēram, metināt vai griezt uzgriežņus. Jo pēc tam – sāka mans brālis – man jau nebūs nekāda laika, lai kaut ko apgūt, jo vajadzēs kaut kur strādāt, lai es varētu samaksāt par īri. Tā besī klausīties to sūdu, pidzec vienkārši!!! Bet attiecībā uz valodu kursiem viņš teica, ka tā arī ir naudas izsviešana, jo lai iemācītos valodu pietiek vienkārši ar mācību grāmatām kuras var par velti dabūt torentos. Labāk neizšķērdē naudu un ej apgūsti reālo iemaņu, sāka mans brālis.
Bļa, esmu tik apjucis. Nezinu ko man darīt. Besī tā visa smadzeņu pīšana. Es aizsūtīju CV uz vienu darbu, lai brālim vienkārši vairs nebūtu argumentu: ja es kaut kur strādāšu pa 12 stundām dienā viņš jau nevarēs man pateikt, lai es eju uz kaut kādiem sūda metinātāja kursiem! Bet anyway…
Ko man darīt, kamēr vēl neesmu nekur iestājies darbā? Kā man būt ar brāli? Kā viņam delikāti paskaidrot, ka es ienīstu to visu sūdu? Ka ēdienu gatavošana vai metināšana nav manējais? Ka mani aizrauj citas lietas – ar kurām var būt nenopelnīsi daudz un stabili… Es neesmu taču vainīgs tajā, ka man nepatīk metināt vai kaut ko skrūvēt. Daba uztaisīja mani tādu, kāds es esmu. Daba uztaisīja tā, ka man patīk un vairāk padodas kaut ko rakstīt vai strādāt ar video editing programmām. Kā man viņam paskaidrot, ka es jutīšos nelaimīgs strādājot kaut kādās rūpnīcās. Kā man to visu taktiski paskaidrot brālim? Vai šeit simts procentuāli būs konflikts?
Palīdziet tikt skaidrībā, lūdzu! :'-(
1066
