Quater life crisis, jeb tie, kam tuvojas 30

Artemisia man ir krīze, gribi man palīdzēt?

Iespējams, ka man arī ir tā ceturtdaļmūža krīze, bet varbūt vienkārši gribas sākt dzīvot sev. Jo patiesībā vienīgā lieta, kura mani šobrīd nomāc, ir attiecības, bet tajās iespējams vienkārši ir 7 gadu krīze iestājusies. :-D
Lai vai kā, piekrītīšu Viedā Minka viedoklim par to, ka krīzes asāk izjūt tie, kas pa dzīvi "plūst", "ļaujas notikumiem", jo es arī esmu vienmēr ļāvusies "plūst pa straumi", bet šobrīd tā straume ir aizvedusi mani tur, kur es nejūtos īsti laimīgi un galvenais - harmonijā ar sevi. Bet, lai to mainītu, ir jāveic izvēles. Par veiktām izvēlēm pēc tam pašai ir jānes atbildība un tas biedē un tāpēc reizē attur, jo vieglāk taču vainot kādu citu, ka dzīve nav izdevusies laimīga, nevis uzņemties atbildību par to, ka ar savām izvēlēm neesmu darījusi sevi laimīgu, kaut gan vienīgā veiktā izvēle ir "plūšana pa straumi" un "laiks rādīs un visu saliks pa vietām".
Tāpēc savā ceturtdaļmūža krīzes pārdomu periodā varu piekrist arī TBE viedoklim, ka gandarījumu sniedz atbildības uzņemšanās.
Realitātē, iepriekšējais darbs man nepatika, bet es jutos vainīgi, ja ietu prom un viņiem tādēļ rastos un radās jau arī - zināms pārtraukuma periods līdz jaunā darbinieka atrašanai (nav Rīga, ar darbinieku izvēli nav tik spoži :-D). Bet tagad, kad esmu nomainījusi darbu, es jūtos daudz, daudz labāk, jo šis darbs, ko daru tagad - man patīk. Un es veicu izvēli, pārvarēju sevi un pametu iepriekšējo darbu, uzņēmos atbildību.
Žēl tikai, ka par attiecībām atbildību es nespēju saņemties uzņemties. :-|
Iespējams, ka krīze iestājas tad, kad laiks bailēm uzņemties atbildību par savu dzīvi, ir kļuvis pārāk ilgs, jo dabai patīk pārmaiņas.

Šeit pat var atrast diskusijas, un arī citur ir info - cilvēkam ik pa vidēji 7 gadiem ir tā saucamās "krīzes", kuram lielākas, kuram mazākas, kurš vairāk, kurš mazāk to izjūt. Bet tas ir diezgan pamatoti, vidēji sanāk - 7-14-21-28-35-42- utt gadu krīzes. Kam mazliet ātrāk, kam aizkavējas. Pati esmu izjutusi gan pusaudžu krīzi ap 14, gan jaunības krīzi ap 21, gan 28 gadu krīzi, kuras laikā daudz domāju par iepriekš sasniegto, savu dzīves piepildījumu un nākotni. Daudz ko radikāli mainīju šajā laikā.

Ja godīgi, tad neesmu izjutusi ne 7 gadnieku krīzi, ne arī 14, laikam tapēc, ka dzīvē viss apmierināja. Pēc vidusskolas beigšanas gan izzjutu vilšanos, ka nesanāca iestāties tajā profesijā kura vēlējos. Tas nodarbināja pārak daudz manu prātu. Likās kā ļoti nozīmīgs posms visai dzīvei. Atrast darbu un studēt profesijā, kurā tiešām vēlāk vēlos arī strādāt. Man toreiz bija mazāk kā 21, bet tad arī sapratu, ka plānot kad tajā un tajā gadā man būs tas un tas var novest tiešām pie krīzes un vilšanās. Vistrakās ir uz kaut ko ļoti sacerēties un ar to rēķināties, bet beigās dzīve izdara savas korekcijas. Tad tiešām var būt sajūta, ka sākusies krīze.

.. man tūlīt 30, bērnu nav, vīra nav un darbā lielo piķi nepelnu, šķiet, ka dzīve nokavēta un katrs jaunais uzaicinājums uz kāzām vai raudzībām liek dusmās raudāt...līdz aizdomājos par pusmūža krīzi.

Šī ir arī ari atbilde, kapēc tev ir slikti. Vari mēģināt piereģistrēties kādā iepazīšanās portālā, kaut vai tajā pašā Tinder. Saraksties, aizej uz randiņiem, tas jau tev uzlabos garastāvokli. Vari izmēģināt satikties arī ar ārzemniekiem. Pēc pieredzes, tie paziņas, kuriem nesanācā izveidot nopietnas attiecības ar savējiem latviešiem, atrada savu topošo vīru/sievu starp ārzemniekiem, lai gan daži pirmstam teica, ka nu nekad ar ārzemniekiem.
Darba ziņā var mēģināt savu hobiju pārvērst par peļņas avotu. Sākumā tas var nenest nekādu peļņu, bet ar laiku ar to var nopelnīt daudz vairāk kā strādājot darbu, kas nepatīk. Tā pamazām pēc darba, kad ir brīvais laiks attīstīt savas spējas jomā, kas tiešām interesē. Tad jau drīz vien varēsi nomainīt profesiju, un atļauties vairāk :)