Quater life crisis, jeb tie, kam tuvojas 30

Šādas domas parasti rodas no dzīvesbiedra trūkuma. Bet, ja ņem vērā arī visu pārējo, tad vīriešiem laikam parasti šādas domas nāk prātā aptuveni 40 gadu vecumā. Taču rodas jautājums: kāpēc Tev būtu jāatdarina visas pārējās? Tu domā, ka viņas ir labākas par Tevi? Pakaļskriešana ne pie kā laba nenoved, turklāt 30 gadu vecums ir vēl tikai jaunība, kur nekas vēl nav nokavēts. Loģiskā kārtā gan pastāv bažas, ka tas varētu turpināties vēl 20 gadus. Tas ir atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Un, domāju, nav ko gausties, ka neesi tur, kur visas pārējās. Toties Tev ir tas, kas viņām vairs nav.

30 man nevis tuvojas, bet attālinās, atražojusies esmu, attiecīgi nekam nevajadzētu vairs tikšķēt, bet .... ar visu to, man regulāri uznāk sajūta, ka nezinu, ko pie velna es daru. Cenšos kļūt sabiedriski aktīvāka un apgūt kaut ko jaunu, kas kaut kad varētu novest pie kaut kā WOW (man karjeru gribas, ģimenes situācija šobrīd pilnībā apmierina).

Man 26, bet tādas domas vēl nav.. Bērnu man nav un negirbu, patstāvīga dzīvesvieta pat naw, tā ir tuvāko gadu plānaa, bet krīze man arī nav. Es vēl izbaudu jaunību. Pat daži draugi saka, ka dzīvoju itka būtu vēl 19 gadi

Sit pieci! Man tieši, tieši tāpat. 26 gadi, nav stabilu attiecību, nav izveidota karjera, nav sava dzīvesvieta un bērni arī nav ierakstīti manā dzīves plānā. Neskatoties uz to visu, neizjūtu nekādu krīzi, jo joprojām izbaudu jaunību - ceļoju, baudu dzīvi, iepazīstos ar dažādiem cilvēkiem, kultūrām. Pēc sajūtām liekas, ka man joprojām ir saldie 16. Manuprāt, problēmas sākas mirklī, kad cilvēki paši izdomā kaut kādus noteiktus termiņus savu mērķu sasniegšanai. Piemēram, ka 25 gados jau strādās stabilā darba vietā, 28 gados tiks pie savas dzīvesvietas, 29 gados apprecēsies un radīs bērnus utt., utjp., taču tad, ja kaut kas iet ne tā, kā plānots, sākas krīze, jo nekas nav sasniegts tam paredzētā termiņa ietvaros. Es, savukārt, dzīvi vienkārši baudu, dzīvoju šodienai, neiespringstu par nākotni un apzinos, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek un tad, kad ir īstais laiks.

Pievienojos pusmūža krīzes skartajiem, kaut man arī nav tie 30. Jūtos kā vāvere ritenī, visu laiku kaut ko daru, iesaistos, esmu aktīvs. Bet dažreiz uznāk tādas domas nahujkāpēc man tas viss vajadzīgs, sēdētu mājās, dzertu alu, skatītos hokeju, trenkātu sievu ar bērniem(nav ne sievas ne bērnu) un dzīvotu laimīgu viedējā Latvijas vīrieša infantīlisma pārpildīto dzīvi. (t)

Atceros, ka 30 gadu dzdienu svinēju ar lielu prieku. Kaut kā pēc 25 jūtos foršāk.. Un šķiet, ka dzīve vēl turpinās uzņemt aizraujošus apgriezienus :)

Man gan 30 vēl tik drīz kā citām šeit netuvojas, bet saprotu par ko te ir runa, lai gan man nedaudz citādāk tas ir nekā jums, sevi ar citām tik ļoti nesalīdzinu. Man drīzāk tas, ka nezinu, ko gribu no dzīves, kādus vēl sev mērķus uzstādīt un ko izdarīt, lai justu kkādu attīstību, pati pat nezinu, kādā virzienā. Jo man var teikt, ka viss ir- sava dzīvesvieta, augstākā izglītība, stabila karjera, izaugsme darbā, labs atalgojums, hobiji, draugi, nu vienīgi vīrs un bērni nav, bet es arī to katgoriski negribu tuvākajā laikā, attiecības gan ir, pilns man ir ar visādām dārgām mantām, vēl viskko, ai, nu īsāk sakot, viss it kā ok pēc tiem visrpusējiem standartiem, bet gribas jau kaut kā vēl attīstīties, varbūt kko jaunu iemācīties, varbūt pamainīt savu dzīvi pārvācoties uz citu valsti, eh, nezinu, gribas vnk, lai kkāda virzība ir..

Dzīves jēgu var sajust tikai uzņemoties atbildību, līdz ar to piepildījuma sajūta ir neizbēgami saistīta ar grūtībām, pārdzīvojumiem un kritieniem, no kuriem jāpieceļās.

Es arī izbaudu krīzi visā tās krāšņumā. Drīz man jau būs 30 un es joprojām nezinu kas gribu būt kad izaugšu :-D
Hobiju kas šausmīgi aizrautu nav, draugu un paziņu nav. Darba dienas paiet ļoti vienveidīgi. Liekas ka dzīvoju no vienām brīvdienām līdz otrām, bet arī brīvdienās neko interesantu nedaru.
Tāda sajūta ka es vnk sēžu un gaidu kad dzīve beigsies.
Būtu gatava kaut ko mainīt, pūlēties lai izveidotu karjeru, pat prasās kaut kāds traks grafiks :-D bet mani dzen izmisumā ka es nezinu par ko gribu kļūt un ko savā dzīvē gribu darīt :-/

Labprāt, šodien uzklausītu privāti visas, kurām ir krīze(neatkarīgi no vecuma).
Man katru gadu ir krīze:D

Man ari tulit 28 un isti nezinu ko gribu. Sobrid esmu talu no LV, jo viram te laba karjera, bet pati metajos apkart un isti nezinu ko darit. Sobrid nolemu aiziet no darba kas man nepatika un panemt pusgadu lidz gadu sev - tikai macities, sakartot domas un varbut atrast kadu hobiju. Aizrauties ar sportu un veseligu dzivesveidu, bet tik un ta skiet ne parak nopietni manam vecumam. Jaa, dazbrid jutos ta ka dzivoju vel savos 18.:-| Kaut gan bez partraukuma esmu macijusies un stradajusi jau 13 gadus..

Tiešām, jums taisnība par to salīdzināšanu un kaut kādu termiņu nospraušanu! Paldies, ka atverat acis, citādāk ar galvu sienā var ieskriet.

Uhhh, cik vieglāk palika uzzinot, ka neesmu vienīgā sieviete ar "ko es vēlos darīt, kad "izaugšu"" neskaidrību. Bet ideja vismaz ir, lai gan tad studijas pabeigšu cienījamā vecumā jau :-D Jāštuko, vai tādā variantā vispār pēc tam ir iespējams izveidot labu karjeru, jo konkurence spēcīga tomēr.

Krīzes cilvēkam ir vajadzīgas, tāpat kā ekonomikai.
Tagad, kad krīzes aiz muguras, var labāk baudīt un saprast dzīvi.
Ģimene un attiecības ir liels palīgs krīzes pārvarēšanai.
Var arī bez tā visa pārdzīvot krīzes un būt laimīgam. Var bet grūtāk, ļoti jāpiepilda sava dzīve ar kaut ko, vēlam nemateriālu.
Ar laiku ar vien vairāk gribas justies kādam vajadzīgs un nepieciešams, tad ģimene ir labākais kas var būt. Darbs ir tikai darbs, draugi arī var būt, var arī nebūt.
Galvenais ir neskriet visiem pakaļ, nesēdēt un necensties piebāzt FB un Insg, ar super foto, sacenšoties kuram būs labākas bildes.

Krīzes asāk izjūt tie, kas pa dzīvi "plūst", "ļaujas notikumiem", "nesalīdzina sevi ne ar vienu". Vienas dienas dzīvotājiem ieteiktu atcerēties, ka vecums nav tikai cipars pasē. Jau ap 40 gadiem sajutīsiet, ka spēka un enerģijas ir mazāk kā 20-30 gados. Ap 50 jau skaidri jutīsiet, ka ierastās aktivitātes prasa lielāku piepūli kā iepriekš. Ne velti 20-40 skaitās spēka gadi- tik daudz enerģijas un izturības jums vairs nekad nebūs. Ja sieviete vēlas ģimeni, tad turpināt "plūst" pa dzīvi arī pēc 30, iespējams, nebūs efektīvākā taktika. Var jau sevi mierināt, ka citur Eiropā ģimenes veido pēc 30, bet tad arī tur jāmeklē sev vīrs, jo LV tomēr vairākums sieviešu apprecas līdz ~25 gadiem, kas nozīmē to, ka brīvo sakarīgo vīriešu kļūst mazāk un 30+ gados visbiežāk nākas samierināties ar šķirteņiem un pamātes lomu. Tāpat ar karjeru. Tā prasa lielu laika un enerģijas ieguldījumu. 40 gados ir vairāk jāpiepūlas, lai apgūtu kaut ko jaunu.

Uhhh, cik vieglāk palika uzzinot, ka neesmu vienīgā sieviete ar "ko es vēlos darīt, kad "izaugšu"" neskaidrību.

+

Ak jā, un tām no jums, kuras priecājas, ka bez jums ir arī citi "lūzeri". :D
Salīdzināšana nav problēma, jo bez tās jūs zaudējat orientieri. Bet svarīgi ir salīdzināt pareizi, tāpēc nesalīdziniet sevi ar citiem cilvēkiem. Salīdziniet sevi ar sevi pašu, bet VAKAR! Un tad jūs redzēsiet, vai jūs attīstaties, ejiet uz mērķi, stāviet uz vietas, vai ripojiet atpakaļ. Balstoties uz to arī pamazām mainiet savu dzīvi.

Kā jau minēju, esmu no tām, kas vēl savos 26 bauda jaunību. Taču domāju ka varu to atļauties, jo karjeras ziņā zinu ko gribu un tas man jau ir, ģimenes ziņā - draugs ir, apprecēties gan līdz 30 vajadzētu, bērnus nevēlos. Vienīgais kas jānokārto ir dzīvesvietas jautājums :-)

Netīšām pēcpusdienā izdzēsu vienu vēstuli un pat nespēju apskatīt, kas īsti rakstīja, tā ka droši vari nokopēt vēstuli un 2x atsūtīt to pašu tekstu.

Nepiedēvē sev nekādas krīzes, pirmkārt!
30 gadi nav pasaules gals un neesmu redzējusi, ka kaut kur ir norādīts ka ir jābūt tam un sitam līdz 30 gadiem. Tie ir Tevis pašas iedomāti uzstādījumi, kuri nav sasniegti un Tu pati dzen sevi tajā “krīzē”. Atrodi ar ko vari sevi piepildīt, kas Tev sniedz prieku.. labdarība, kāda aizraušanās, vienalga kas, ar to jutīsies kādam vajadzīga un mazāk vientuļa. Un sāc aktīvi meklēt to topošo vīru!

Vajag vairāk seksoties tad nekādas krīzes nebūs.:-D