Es tevi ļoooti labi saprotu. Man ar savu vīrieti bija tieši tāda pati situācija, ko atklāju pie mūsu pirmajām nesaskaņām, kas bija apuveni 6 mēnešus, kopš bijām kopā. Un ja godīgi, sākumā pat apstulbu, arī es esmu no tiem cilvēkiem, kas grib un arī cenšas atrisināt visu uzreiz, kā arī nekādu iekšeju dusmu neturu.. viņš noraidošs bija 2,3 dienas, pirmo reizi pārdzīvoju, jo likās, ka nu gals klāt, bet tad pēc pāris dienām atkal viss kārtībā, kā ar roku noņemts, mīlu utt., viņam vajadzēja 3 dienas, lai apdomātu (likās, nopietni?), nākamreiz pie šada scenārija rīkojos vienkārši- ignorēju rīcību un pateicu, vai viņaprāt tas nav nedaudz smieklīgi un bērnišķīgi, kas pat savā ziņā skaitās kā emocionāla vardabība. ne uzreiz tik tieši un skarbi, bet tomēr tāda bija galvenā doma, jo ar neko tādu saskārusies nebiju. un īstenībā nu jau rit trešais gads kopā, viņš tiešām ir ņēmis vērā, nenāca tas uzreiz, bet pie kāda lielāka kašķa, ok, viņam vajaga pabūt viena stundu, divas, nepatīk uz emocijām runāt, jo negribot pateikt, ko nedomā un to arī respektēju un esmu mierā. Man nevajaga tās stundas, bet katrs esam atšķirīgs un šis man vairs nešķiet nekas nepieņemams, ko nevar teikt par situāciju sākumā. Aprunājies ar viņu sirsnīgi un pastāsti kā brīžos, kad "sapūšas", liek tev justies. vari uzjauāt, ko īsti grib panākt, bet tas ko iesaku, neatbildēt uz provokāciju ar mīlināšanos un skriešanu pakaļ utt., jo visticamāk, neapzināti tā arī ir tā sakne. varbūt bernībā/tagad pietrūcis uzmanības utt. Baigi izplūdu garā tekstā :D bet veiksmi :)