Vai jūs varētu kļūt par audžuģimeni un pieņemt zīdainīti?

Es jau sen domāju par adopciju. Šai sakarā esmu sapratusi to, ka par audžuģimeni, kurā bērns uzturas līdz adopcijai, diez vai varētu. Mans ir mans - morāli neesmu gatava audzināt tikai kādu brīdi un tad atteikties. Taču esmu tomēr pateicīga, ka ir cilvēki, kuri var tā un bērnam ir iespējas augt sava veida ģimenes modelī, nevis bērnunamā.

Zīdaini nē. Tad drīzāk tādu ap 5 gadiem.

Domāju, ka varētu.

Šobrīd, kamēr pašas bērni mazi, domāju, ka nevarētu - nespēšu pareizi sadalīt uzmanību un visu laiku jutīšos par to vainīga, negribas, lai kāds no bērniem tamdēļ ciestu. Taču, kad mani bērni jau būs pusaudži, tad, iespējams, ka es apsvēršu šo domu - protams, ja vīrs piekritīs. Taču tas noteikti nebūs zīdainis, bet gan lielāks bērniņš.

Šai sakarā esmu sapratusi to, ka par audžuģimeni, kurā bērns uzturas līdz adopcijai, diez vai varētu. Mans ir mans - morāli neesmu gatava audzināt tikai kādu brīdi un tad atteikties.

Adopcija notiek shausmiigi ilgi. Es dariitu shaadi - panjrmtu kaa audzjugjimenee un shajaa laikaa kaartotu dokumentus adopcijai. Taadaa veidaa mazajam nebuutu jaamaina gjimene un vinjam nebuutu jaagaida, kad tiks pie mums.
...
Latvijas sisteema kropljo mazuliishus un peec tam liek vinjiem visaadas atpaliciibas, kas ir tikai un vieniigi bernu namu vaina. Nav normaali, ka ziidainiitim nav nekaada cilveeciska kontakta, ka nav iespeejas briivi paarvietoties, netiek vesti svaigaa gaisaa, utt. Un tas, ka beernu nami sanjem 1500eur par katru beernu meenesii, un nav motivaacijas kaut ko mainiit. Kropljo beernus un mieriigi dziivo. :'-(

Es nevarētu, bet

Taču esmu tomēr pateicīga, ka ir cilvēki, kuri var tā un bērnam ir iespējas augt sava veida ģimenes modelī, nevis bērnunamā.

:-)

Šai sakarā esmu sapratusi to, ka par audžuģimeni, kurā bērns uzturas līdz adopcijai, diez vai varētu. Mans ir mans - morāli neesmu gatava audzināt tikai kādu brīdi un tad atteikties. Taču esmu tomēr pateicīga, ka ir cilvēki, kuri var tā un bērnam ir iespējas augt sava veida ģimenes modelī, nevis bērnunamā.

+++ Cik es saprotu, ka var gadīties tā, ka mēs ar bēbīti laimīgi dzīvojam, bet, piem, pēc gada pasaka, ka ar īsto māti viss kārtībā un bērnam jāatgriežas pie viņas...man noteikti lūztu sirds šādā gadījumā, nevaru iedomāties vispār, kā to situāciju varētu tā viegli uztvert.

Man nebūtu problēmu adoptēt bērnu, bet tad noteikti zīdaini. Man šī tēma ir samērā tuva, tāpēc es skatos uz šo visu diezgan pozitīvi. Tas protams tādā gadījumā ja pašiem savu bērnu nevarētu būt.
Esmu ar vīru šo tematu apspriedusi un abiem nebūtu nekādu iebildumu jo ģimeni vēlamies abi.

Savus bērnus pat negribu, kur tad vēl svešus.

Nē, lai ņem tiek, kuri ir sajūsmā par bērniem.

Esmu ar vīru šo tematu apspriedusi un abiem nebūtu nekādu iebildumu jo ģimeni vēlamies abi.

Kas tagad jūs esat? Draugs un draudzene, kas vienā mājā dzīvo?

Esmu domājusi par adoptāciju, un man nebūtu problēmu to izdarīt. Iespējams, kad sakārtošu dzīvi, tā arī darīšu. Mēs ģimenē ar šo apspriedām dod 5 akcijas laikā, un interesanti bija, ka vecvecāki nekautrējās atzīt, ka nezina vai spētu pieņemt to, ka es ģimenē ievestu svešu cilvēciņu, toties vecāki bija par.
Tagad, man droši vien metīs ar akmeņiem, bet es nepriecājos par medicīnas sasniegumiem mākslīgās apaugļošanas sakarā. Manuprāt ir iemesli, kāpēc ir cilvēki kuriem Dievs, vai kam mēs ticam nav lēmis bērnus. Un ir skumji, ka pasaule ir tik daudz bērnu, kas nezina kā ir kad tevi mīl, bet cilvēki lai apmierinātu Ego (ne visi,bet daļa) asinis biezākas par ūdeni, labāk pārkāpj dabas likumus tik lai dabūtu savu gēnu turpinātāju.

Selene, Nevajag jau piekasīties, domu ļoti labi saprati.

Saskatījušās Rīgas Satiksmes propagandu par adopciju? Pilnīgi izslēgts. Kas tā par ragnesību sabiedrībā. Audzināšu tikai savus gēnus nākotnē.

Savus bērnus pat negribu, kur tad vēl svešus.

Diemžēl, man tas pats :D

Kādu domu? Ka pāri bez bērniem nav ģimene un ka ģimene sākas tikai tad ja ir bērni?

Selene, jā, pārspīlē vēl vairāk. Pameklē kašķi kur citur, man nav attiecīgā noskaņojuma. :-)

Man jau liekas, Jasmiiinss, ka tie, kuriem ir jāizmanto mākslīgās apaugļošanas pakalpojumi, ir daudz labāki un mīlošāki vecāki par tiem, kuriem māte daba ir atvēlējusi iznēsāt un dzemdēt neierobežotu bērnu skaitu, bet kuri laiž šajā pasaulē nelaimīgu bērnu bariņu, piemēram, narkomānu vai alkoholiķu ģimenē. Pieņemu, ka šādi vecāki savu bērniņu patiešām lolos un uztvers kā dāvanu.
Par tēmu. Diez vai gribētu uzņemties audžumammas lomu. Bet, ja savi bērni, tpu, tpu, tpu, nevarētu būt un mākslīgā apaugļošana arī nevarētu līdzēt, tad apsvērtu domu par zīdainīša adopciju.

Potto es neapšaubu viņu spēju būt mīlošiem :) Ja bērni būtu tikai tādiem vecākiem, tad bērnu nami būtu tukši.
Vienīgais, kas mani šai jautājumā biedē- cik iestāde būs atklāta/neatklāta par bērna veselību. Es gribētu zināt kas un kā, lai savlaicīgi var rīkoties.

Savus bērnus pat negribu, kur tad vēl svešus.

Man tas pats.
Nekad neesmu gribējusi savus bērnus. Agrāk domāju, ka kādreiz nākotnē varbūt varētu adoptēt, bet tagad saprotu, ka nē. Es tomēr nekad neadoptētu bērnu.

Ja liktenis nebūs lēmis savus bērnus, tad noteikti gribētu adoptēt. Esam ar līgavaini arī par to runājuši.
Vai otrs variants, kad jau būs savi bērni, tad adoptēt. Esmu par to domājusi un gribētu kādam pamestam bērniņam dot mājas un ģimenes sajūtu.
Plus, man paziņu lokā ir vairākas audžu ģimenes un ģimenes, kas ir adoptējušas. Stāsti ar katru bērnu ir citādi, bet kopumā redzu to visu ar lielu + zīmi.
Es gan nezinu vai es varētu būt audžumamma tikai uz laiku, īpaši zīdainim, domāju būtu grūti, ja pēc tam jāatvadās, bet adopcijai jā. Prātīgs izklausās arī raven variants par to, ka paņemt audžu ģimenē un paralēli kārtot adopcijas dokumentus. (Ja tas ir iespējams).
Varbūt arī līdz tam laikam, kad būs aktuāli bērni spēšu nebūt tik emocionāla un dod mājas un mīlestību uz laiku.. Laiks rādīs.