Vai ticat īstajam un vienīgajam?

Reģ: 06.01.2017

Labvakar!

Meitenes, kā ir ar Jums?
Vai Jūs ticat, ka katram no mums ir cilvēks, kurš IR īstais, vai tās ir tikai “rozā brilles”?
Lieta tāda. Pirms 4 gadiem iepazinos ar puisi, kuram tajā laikā bija draudzene, taču es pavisam samīlējusies, tik un tā piekritu ar viņu satikties. Runājāmies, mazliet pabučojāmies, bet nekas vairāk arī nenotika. Jo viņš zināja, ka tāpat tālāk tas neies un it kā cienīja mani. (Zinu cik muļķīgi skan) bet nu man tas viss apnika. Būt fona meitenei. Pārtraucu ar viņu jebkādas saistības. Un pēc gada satikos ar jaunu puisi. Viss jauki, skaisti, bet tik un tā ir sajūta, ka kaut kas trūkst. Līdz ar to strīdi, pārnetumi un nejaukas lietas sarunātas viens otram.. Un kā naglai uz galvas- tā ir sanācis, ka atkal satiku pirmo puisi, sākām sarakstīties un atkal viss no gala, tauriņi vēderā, utt. Apzinos, ka man ir draugs, taču vēlme pēc sarunām un pieskārieniem no pirmā puiša ir ne-pa-ne-sa-ma Bet nēesmu satikusies ar viņu, jo pati esmu attiecībās. Varbūt tā ir tikai iekāre pret pirmo puisi, kura netika līdz galam apmierināta? Varbūt satikties ar viņu vēl vienu reizi un atkal pārraut kontaktus? Un ja tā ir tikai spēle? Varbūt kāda ir saskārusies ar ko līdzīgu?

24.01.2018 20:10 |

delusion

2461

Reģ: 02.01.2010

Domā izveidot ar kādu kopā veiksmīgas, laimīgas un ilgstošas attiecības un mīlēt abpusēji ir kaut kas tik unikāls un neatkārtojams katra dzīvē? Tā nav.

Paskatoties uz to, kas notiek apkārt, tā ir gan. Mīlestības pasaulē ir ļoti maz, jo cilvēki nemaz neprot mīlēt.
Un es jau teicu, ka ļoti labi apzinos, ka citu tādu cilvēku atrast nevarēšu. Lielā mērā tāpēc, ka es arī neesmu gluži vidusmērs, kurš ar kuru katru atradīs daudz ko kopīgu.
Atgriežoties pie jau teiktā - ES zinu labāk, kā ir man, nevis JŪS, kuras ne mani, ne manu vīru nemaz nepazīstat. Tieši tas ir neloģiski - apgalvot, ka zināt par citu cilvēku attiecībām un dzīvi vairāk, nekā viņi paši.

24.01.2018 23:05 |

Twinmom

175

Reģ: 21.05.2017

Tie, kuri īstajiem netic, vienkārši nav viņus satikuši.

Kas par vīzdegunīgu komentāru! Varbūt tie kuri netic vienkārši ir satikuši labākus matemātikas-statistikas pasniedzējus un uz pasauli lūkojas caur loģikas nevis emociju prizmu! Ja katram cilvēkam piedzimstot tiktu zvaigznēs ierakstīta viņa ābolīša vienīgā otrā pusīte (pfff...), tad varbūtība dzīves laikā tādu satikt būtu rupji ņemot nulle.
To visu sakot, gribētu tomēr pieminēt, ka šogad apritēs 10 gadi kopš esmu kopā ar savu lielo mīlu un, cik tas ir atkarīgs no manis, darīšu visu iespējamo, lai lielā būtu arī pēdējā.

24.01.2018 23:06 |

Neons

11996

Reģ: 15.03.2013

Tu raksti :

Tieši tas ir neloģiski - apgalvot, ka zināt par citu cilvēku attiecībām un dzīvi vairāk, nekā viņi paši.

Un tad:

Tie, kuri īstajiem netic, vienkārši nav viņus satikuši.

Vai gadījumā pati neapgalvo par citiem vairāk nekā paši cilvēki par sevi saka? Tu redzi, ka mīlestības maz un cilvēki nemāk mīlēt. Pati saki, ka neesi gluži... vidusmērs (ar to laikam saproti, ka esi sarežģīts cilvēks?). Un pati saki, ka gadījumā ja - izdarīsi konkrētu izvēli. Bet tā tu uz šo pasauli skaties. Tici vai ne, bet es saskatu pavisam citas krāsas un toņus - mīlestību redzu ik uz soļa, un domāju pavisam savādāk. Smieklīgākais šajā, ka taisnība ir gan tev, gan man. ;-)

24.01.2018 23:12 |

Duujaa

8847

Reģ: 12.04.2017

Atgriežoties pie jau teiktā - ES zinu labāk, kā ir man, nevis JŪS, kuras ne mani, ne manu vīru nemaz nepazīstat. Tieši tas ir neloģiski - apgalvot, ka zināt par citu cilvēku attiecībām un dzīvi vairāk, nekā viņi paši.

Tu jau arī spried, ka loģiski domājošie redz neesot nekad satikuši. Tās ir emocijas, jā, es varu ticēt, gribēt ticēt, ka mans draugs ir vienīgais, īstais, ar labāko saderību, tāds sirds radinieks utt., bet tam bez emocijām nav reāla pamata. Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, nav tādas otras puses, kura starp visiem pasaules vīriešiem (kas zina, varbūt sievietē iemājojies) pastāv, kur ar citu nekas nevarētu izveidoties. Un tur nav saistības ar to, cik nu esi ''īpaša, ne vidusmēra un ka citi neprot mīlēt'', nē nu feini, ka gandrīz tikai viena esi, kura tā pa īsto māk. Jo ne ar visiem kaut ko mēģinām, tad, kad būtu visi iespējamie vīrieši iztestēti, vienādu laiku, apstākļos utt., tad iespējams arī varētu sliekties uz ko tādu.

24.01.2018 23:50 |

RainWalker

Reģ: 15.08.2017

Īstajam un vienīgajam es neticu. Man labāk patīk domāt, ka viss notiek tā kā tam jānotiek, tāpēc katrā dzīves posmā ir savs "īstais", kuru tad ir lemts satikt un kuram tad ir lemts kļūt par laimi vai mācību.

24.01.2018 23:53 |

Ishi

2196

Reģ: 19.10.2012

Es domāju, ka īstais var būt jebkurš un īstais nav neviens :D Jā, zinu, neloģiski, bet es domāju, ka mēs kādu cilvēku sev padaram par īsto- sadzīvē, strādājot pie attiecībām, piedzīvojot viskko kopā utt. Un es, protams, pārspīlēju ar to- jebkurš, bet ideja skaidra :D

25.01.2018 08:49 |

Peekaboo1

1912

Reģ: 13.05.2016

RainWalker pateica ļoti labi.
Es ticu ka katrs "īstais" mūsu dzīvē neienāk tā pat vien, un kaut kādā dzīves posmā viņš vai viņa ir tas īstais, un ja tas beidzas, tad šis cilvēks savu misiju tavā dzīvē ir beidzis un nāks cits īstais kurš iespējams paliks tāds līdz mūža beigām.
Ja mēs mīlam, tad parasti ceram un daram visu lai tas otrs būtu ar mums, bet dzīvē notiek tā, ka šķiršanās ir neizbēgama pat ja abi cenšas ko glābt...to attiecību laiks ir beidzies un ar laiku nāks cits cilvēks.

25.01.2018 09:54 |

RedJasper

806

Reģ: 18.01.2018

Iespējams, ka uz šo jautāju var atbildēt tikai tas, kas patiešām ir saticis savu īsto. Jo kamēr tā nav, cilvēks nezin, kādas sajūtas ir tai mirklī, attiecīgi pieņemot, ka tā nemēdz būt. Un visiem pārējiem tās izjūtas, kad liekas, ka ir saticis īsto un vienīgo ir tikai tauriņi vēdērā un iedomas utt...

25.01.2018 10:03 |

bigsister

762

Reģ: 13.12.2017

Kā paliek ar to kad apprecās atrodot savu īsto? Paiet pāris gadi škiries un meklē nākamo? Vai arī pēc šādas logikas vispār nevajadzētu laulāties.
Tas der līdz tam posmam kamēr neesi vinju atradis. Gan pieredze iekrāta, gan pats ar gadiem gudrāks palicis un zini ko gribi.(Peekaboo1 rakstītais).

25.01.2018 10:24 |

Peekaboo1

1912

Reģ: 13.05.2016

Ja vien es saprastu ko tu vispār tur raksti :D

25.01.2018 10:35 |

chérr

2558

Reģ: 01.04.2014

Es uzskatu, ka noteikti esmu kopā ar īsto un vienīgo, savādāk nemaz nelaulātos ar vińu!

25.01.2018 10:35 |

bigsister

762

Reģ: 13.12.2017

Tad sanāk, ka arī pati nesaproti ko tu esi uzrakstījusi. Mulkjes tēlošana nepadara manis uzrakstīto par galīgi nesaprotu tekstu.

25.01.2018 10:42 |

bigsister

762

Reģ: 13.12.2017

*nesaprotamu

25.01.2018 10:42 |

Aether

951

Reģ: 16.12.2014

bigsister - no offence, bet es arī nesapratu, ko Tu uzrakstīji!
Par autores jautājumu - manuprāt, šeit tiešām pieslēgusies nerealizētā iekāre, dabas balss u.t.t. Bet lēmumi gan Tev jāpieņem pašai, ko ar šo visu iesākt un vispirms jau - ko Tu vispār gribi ar to iesākt? Vai gribi kaut ko mēgināt veidot ar to pirmo, vai vēlies viņu tomēr izslēgt no savas dzīves. Ja vēlies "paturēt" gan esošo, gan pamēģināt ar pirmo, tad tas nu gan uz Tavas pašas sirdsapziņas, jo es uzskatu, ka tā ir briesmīga otras puses čakarēšana. Tā ka - pirms ko pasākt, būs vien sākumā jāizvēlas, ar kuru, jo tā sēdēšana uz diviem krēsliem ir vienkārši... atbaidoša.
Par īstajiem un vienīgajiem - te nu vairākas komentētājas pateikušas labus viedokļus, kuriem arī kopumā piekrītu - Neons, magdalena.x, S-T, RainWalker...

25.01.2018 10:55 |

bigsister

762

Reģ: 13.12.2017

kaut kādā dzīves posmā viņš vai viņa ir tas īstais, un ja tas beidzas, tad šis cilvēks savu misiju tavā dzīvē ir beidzis un nāks cits īstais

Kā paliek ar to kad apprecās atrodot savu īsto? Paiet pāris gadi škiries un meklē nākamo?

Ja mēs mīlam, tad parasti ceram un daram visu lai tas otrs būtu ar mums, bet dzīvē notiek tā, ka šķiršanās ir neizbēgama pat ja abi cenšas ko glābt...to attiecību laiks ir beidzies un ar laiku nāks cits cilvēks.

Tas der līdz tam posmam kamēr neesi vinju atradis. Gan pieredze iekrāta, gan pats ar gadiem gudrāks palicis un zini ko gribi.
-
Bet ko nu es, laikam atkal kašķis šeit būs neizbēgams:-D
Starp citu dzīvē man vispār šādas nesaprašanās nenotiek. Varbūt šeit atbilde ir tajā, ka vienkārši negrib saprast.

25.01.2018 11:09 |

stikla pele

Reģ: 11.06.2012

Es ticu tam, ka dzīvē satiek to īsto, un tad kopā dzīvojot mācās viens otru, iepazīst, sadzīvo ar kkādiem untumiem. Pielāgojas viens otram

25.01.2018 11:20 |

RedJasper

806

Reģ: 18.01.2018

bigsister
1) Varbūt tāpēc, ka forumā, slēpjoties aiz zināmas anonimitātes par savu personību, cilvēki izsaka skaļāk savu viedokli, vairāk parāda savu īsto dabu, tādējādi ir lielāka iespējamība, ka mazas domstarpības eskalēsies līdz asākai vārdu apmaiņai.
2) Mēs uzrakstot savu viedokli, neparādām savas emocijas (arī mīmika), kā to sakām un domājam. Attiecīgi otrs lasot Tavu ierakstu interpretēs to pēc savām sajūtām, kā tajā mirklī jūtas.
3) Esiet novērojuši apkārtējos cilvēkos, ka cilvēkos vienmēr ir kašķi. Un bieži cilvēki apvienojas, lai kašķētos ar trešo pusi. Tā teikt labi draugi metas virsū trešajam. Bet tad kad trešā puse pazūd, tad pamazām kašķis ielien arī starp abām pirmajām pusēm. Cilvēkam tāda daba laikam - kašķēties :) Pieļauju, ka jebkurš forums ir tā vide, kur noteikta cilvēku grupa vismaz daļēji var izmest savu uzkrāto negatīvo slogu.

25.01.2018 11:33 |

bigsister

762

Reģ: 13.12.2017

Jā tā ir, jo, piemēram, lai uz mani attiecinātu tādu īpašību kā agresija tas nebūtu iespējams, jo dzīvē konfliktsituācijas man vispār ir nulle. Ir, protams, kad neesi ar otru satikto cilvēku uz "viena viļņa", bet tas nekādīgi netiek izrādīts, bet šeit forumā, gan iet uz urrā :-D
Līdz ar to tas mani nekādīgi neietekmē, jo mani paši tuvākie un pārējie draugi zina kāda es esmu.
Ha tikko tā iedomājos, kad nākotne attīstītos tik tālu, kad forumā varētu atbildes vietā ierunāt nevis uzrakstīt:-D:-)
Un jā arī priekš manis šeit ir foruma dalībnieki, kas liekas simpātiski un ne tik simpātiski un droši vien pat nemanot sanāk beigās apvienoties, bet nu ne galīgi tā, lai otru noliktu līdz ar zemi.(tas neattiecas uz mani un konkrēti ar šo diskusiju).

25.01.2018 11:42 |

Peekaboo1

1912

Reģ: 13.05.2016

Tu tikai pārkopēji savu bezsakarīgo tekstu otreiz :D
Kā tu sasaistiji manis teikto ar precēšanos es nezinu...bet jā, ja neesi pamanījusi, cilvēki apprecas un tad izšķiras un tā notiek pat gana bieži. Man domāt tas notiek tādēļ, ka tajā brīdī cilvēks gan jau ticēja, ka tas ir tas īstais cilvēks ar kuru to darīt.
Taču katram bijušajam dzīvē ir bijusi svarīga loma un kaut ko tas cilvēks ir devis tavai attīstībai, pat ja tā nav patīkama pieredze...
Nu neizdevās laulība, kaut kas mainijās vai vienalga...nu viss...tas cilvēks vairs nav tavā dzīvē, bet kādreiz taču nebija tukša vieta, bet svarīgs cilvēks tavā dzīvē.

25.01.2018 11:45 |

bigsister

762

Reģ: 13.12.2017

Bet tik pat bieži arī apprecas un paliek vismaz, ja ne līdz mūža galam, tad uz vairākiem gadu desmitiem gan. Un tas nav uz varavīksnes dzīvojošā izfantazējums. Un statistiski tie, kas jau ir labu laiku pavadījuši meklējumos un izgājuši cauri vismaz tiem pāris "īstajiem" un ieguvuši pieredzi par ko jau iepriekš minēju(un šādā ziņā es tev piekritu).
Jautājums par precībām bija Tava argumenta atspēkojums vai tiešām tas tā ir.
Jo saprotams, ka būtu stulbi precēties ar katriem "īstajiem" un šķirties pa vairākām reizēm, precības tā ir normālu divu cilvēku sastāvdaļa.

25.01.2018 12:02 |