Ir bijusi tāda dzīvokļa saimniece, kura reāli pārkāpa jebkādas robežas. Sākumā ieradās ciemos reizi mēnesī un jau tad viņas uzvedība likās nepieņemama - staigāja pa dzīvokli, vēra vaļā skapjus, sāka mācīt kur ko labāk likt. Ja biju kādu priekšmetu pārvietojusi uz citu vietu, norādīja, ka labāk, ja tas priekšmets tomēr atradīsies tur, kur sākumā stāvējis utt. Bet nu jebkādas robežas pārkāpa brīdī, kad sāka ierasties dzīvoklī, kad neviens nebija mājās (viņai bija savs atslēgu komplekts). Nu, varat iedomāties manu pārsteigumu, kad vakarā kaila iznāku no dušas un istabas vidū stāv dzīvokļa saimniece, sakot: "Oi, es domāju, ka neviens nav mājās!" Kārtīgi izrunājos, domāju, ka saprata, bet nē. Kādu dienu ierados mājās no darba, nevaru atslēgt durvis. Zvanu pie durvīm, atver saimniece. Mierīgi sēž pie galda, dzer kafiju un istabas vidū atslājusi slotiņu un saslaucītu gružu kaudzi. Manas mājas vienmēr ir tīras un kārtīgas, bet tajā rītā, pa galvu, pa kaklu skrienot uz darbu, nepaspēju saslaucīt uz galda esošās maizes drupačas un smiltis no zābakiem, kuri palika uz grīdas, kad steigā, jau uzvilkusi apavus, skrēju cauri istabai, lai paķertu aizmirstus dokumentus. Tad nu, lūk, viņa, saslaucījusi visu, laikam gribējan norādīt, cik briesmīga un nekārtīga esmu. Tas pielika punktu, jo līgumā nevienā vietā netika teikts, ka saimniecei būs tiesības ierasties tad, kad neesmu mājās, rakņāties pa manām mantām un līst iekšā skapjos. Atceros to laika periodu kā elli, tāpēc priecājos, ka tiku no turienes prom.