Augstākās vadības ikdiena

Sava uzņēmuma augstākajā vadībā negribētu būt, jo nav nekādas vēlmes pēc regulārām virsstundām un izbraukumiem darbā sakarā.

Gribētu, bet ne uzņēmumā, kurā šobrīd strādāju.
Mans amats ir tieši zem čūsku midzeņa, un es esmu par to pateicīga.
Tomēr gribētu savu uzņēmumu, tad arī sava mērķa un, teiksim godīgi, savas naudas dēļ arī būtu gatava strādāt virsstundas un darba laiku 24/7. Mana uzņēmuma valdē tāds tas darba laiks tiešām ir.

Ir milzīga starpība, vai strādāt savā uzņēmumā, vai algotu darbu citā uzņēmumā. Savā uzņēmumā vajadzības gadījumā strādātu 24/7, bet būt par augsta ranga vadītāju citā nopietnā/lielā uzņēmumā negribētu - tā ir milzu atbildība, patstāvīgs stress un nezinu, kādam būtu jābūt atalgojumam un bonusiem, lai es uz to parakstītos.

Ir milzīga starpība, vai strādāt savā uzņēmumā, vai algotu darbu citā uzņēmumā. Savā uzņēmumā vajadzības gadījumā strādātu 24/7, bet būt par augsta ranga vadītāju citā nopietnā/lielā uzņēmumā negribētu

Neredzu starpību - 24/7 nestrādātu ne citam, ne sev.

Manai prieksniecibai ir (manuprat) stresaina ikdiena un loti, loti daudz darba jaiegulda. Lai es gribetu/varetu but tada vieta, man butu vispirms nedaudz jaapaugas ka personibai, jo tur tiesam jabut loti disciplinetam cilvekam.

tur tiesam jabut loti disciplinetam cilvekam

To disciplīnu var atļauties, ja nav ģimenes un bērnu. Kāda tur disciplīna, ja tūlīt un un tagad ir jārisina kaut kas personīgs.

Mūsu uzņēmuma CEO grafiks ir monstruozs, es vispār nesaprotu, kā viens cilvēks to var izturēt, un vēl ar milzīgu enerģiju vadīt sapulces. Lai par tādu kļūtu, pusi dzīves jāstrādā kā trakam, jādzīvo tur, kur liek, un jāveic smagas pārrunas ar investoriem. Man šķiet, kaes ne dienu nevarētu izturēt tādu spriedzi.

Par savu priekšniecību varu teikt, ka paši sev rada lieku stresu. Ja labāk mācētu plānot savu laiku un samērīgi mācētu padotajiem sadalīt darba pienākumus, stresa tur būtu diezgan maz. Bet tā kā pie vadības grožiem atrodas cilvēks, kurš barojas no tā, ka tiek radīta stresa situācija vai kāds iekšējais konflikts, tad nu paši jūk prātā, un arī savus darbiniekus dzen pilnīgā izmisumā.

To disciplīnu var atļauties, ja nav ģimenes un bērnu. Kāda tur disciplīna, ja tūlīt un un tagad ir jārisina kaut kas personīgs.

Manai prieksniecei ir gimene, t.sk. 2 mazi berni.

es laikam izcelšos, man ir viens uzņēmuma vadītājs, bet viņš nav uzņēmuma īpašnieks (starptautisks uzņēmums). nu lūk, viņš praktiski neko darba vajadzībām vairs nedara. tikai parakstās uz citu darbinieku iesniegtajiem dokumentiem/atskaitēm/darbiem.. maksimums - parunā ar kādu nozīmīgu klientu pa telefonu.. tā viņš darbā pārsvarā nodarbojas ar savu hobiju... uzņēmums eksistē arī bez viņa iejaukšanās, jo visi dara savu darbu un nevienu nevajag nekur stumt, lai lietas notiktu. iespējams arī vadītājs savulaik skrēja un darīja, citādāk nezinu kā viņš līdz tam amatam nonāca, bet tagad jā... tagad ir forši saņemt ļoooti lielu algu praktiski neiesaistoties uzņēmuma darbā. :-D

nu tāpēc jau viņi laikam ir gana labi atalgoti. :D