Man arī ir mazas krūtis un teikšu tā, ka pusaudžu gados par to drausmīgi pārdzīvoju. Atceros, ka slepus no mammas (jo tajā vecumā vēl kautrējos ar mammu runāt par tādām lietām) 13 gadu vecumā sāku valkāt krūšturi, kurš man berza un principā bija nevajadzīgs, taču man bija nepieciešama sajūta, ka arī man, tāpat kā citām meitenēm manā klasē, jau ir ko tajā krūšturī, tā teikt, likt iekšā. Tagad, to visu atceroties, nāk smiekli. Esmu vairāk kā laimīga, ka neesmu veikusi nekādas plastiskās operācijas vai vēl nez ko, jo ļoti mīlu sevi un to, ka esmu tieši tāda, kāda esmu. Var teikt pat tā, ka lepojos ar savām krūtīm un, ja agrāk pirku krūšturus ar polsteriem, tad tagad tieši pretēji - nekaunos vasarā zem krekliņa vispār krūšturi neuzvilkt, jo tā jūtos ļoti labi, brīvi un vairs nepārdzīvoju par to, ka citām ir izteiksmīgi dekoltē, bet man A izmērs. Tieši pretēji - jūtos ļoti pārliecināta par sevi, kā arī visi vīrieši, kuri manā dzīvē bijuši man blakus, iedvesuši manī pašpārliecinātību, izsakot komplimentus par manu augumu un krūtīm tai starpā.
Jā, arī man Tavā vecumā tās runas no sērijas "sieviete ir skaista tāda, kāda ir" likās smieklīgas, jo domāju: "Nu, ko jūs vispār saprotat? Jums viegli runāt, a man jādzīvo ar tādām krūtīm!" Tikai tagad, kad esmu pieaugusi, sapratu, ka tiem cilvēkiem bija pilnīga taisnība, tāpēc to, ko tagad uzskati par nepilnību, kļūstot vecākai, varbūt tieši uzskatīsi par plusu. Tā ka, galvu augšā! :)
52
