No Latvijas prom devos jau sen, bet ne finansiālu apstākļu vadīta. Nekad nejutos, ka būtu savā vietā un vidē, drīzāk jutos kā ieceļotājs, kā svešinieks, tāpēc devos prom. Jāatzīst, ka diezgan ilgi meklēju to vietu, kurā justos labi un varētu teikt, ka, jā, šeit es patiešām jūtos piederīga. Daudz ceļoju, pabiju dažādās valstīs, bet nevienā nebija tas klikšķis. Beigu beigās meklēto sajūtu atradu Spānijā. Ar angļu valodu gan nepietika, taču, tā kā iemācīties spāņu valodu, jau kopš mazotnes bija mans sapnis, valodu iemācījos ātri, jo piegāju mācīšanās procesam ar lielu entuziasmu. Protams, tas manāmi atvigloja darba atrašanas iespējas. Neesmu bagāta, nestrādāju prestižā profesijā, bet pirmoreiz savas dzīves laikā esmu patiešām laimīga, ka dzīvoju tur, kur dzīvoju. Nereti liekas, ka būtu te dzimusi un augusi, jo sirdij tuva ir gan kultūra, gan dzīvesveids, gan spāņu mentalitāte. Nezinu vai palikšu šeit uz visu dzīvi, jo mīļotais cilvēks dzīvo ASV, bet tad jau laiks rādīs.
Ko varu pateikt? Noteikti dodies ceļā! Ne tāpēc, ka es veicinātu Latvijas pamešanu, bet tāpēc, ka tādi piedzīvojumi ļoti paplašina redzesloku, dod iespēju iepazīt dažādas kultūras, valodas, cilvēkus. No pieredzes saku, ka tas ir tā vērts. :)