ahh, tas laiks ir tik jauks. :) (l)
atceros, ka man tā ar draugu bija, un pēc tam bija tas šoks, kad tās rozā brilles nokrita, ka vairs nebija tas uci puci utt, jo pietrūka tā mīlināšanās, bet pēc tam jau atnāca tā beznosacījumu mīlestība, ka tu mīli to cilvēku un tev nekā viņam nav žēl, uztraucies, uzticies, nekaunies, nebaidies, gluži tāpat kā ar vecākiem/brāļiem/māsām. tā arī ir laba sajūta. :D