Meitenes vecākiem jāapmaksā kāzas?Kā dara jaunie pāri?

Es arī gribētu saviem bērniem palīdzēt, ja būs iespēja apmaksāt studijas un palīdzēt ar dzīvesvietas pirmo iemaksu. Šobrīd pašiem neiet viegli,bet ļoti ceru ka dzīvē viss uzlabosies, tā arī bija man, ka vecāki pēc 18 neko neapmaksāja, naudas bērniem negribējās atrasties, studijas un dzīve bija jānodrošina pašai. Vīram bija labāka situācija.
Kāzas mums bija lētas(aptuveni 2 tūkstoši), vīra vecāki daļu uzdāvināja.

nē , tu visu sabiezini un pārproti . Ja teiksim otrai pusei ir pāris dvieļi savai higiēnai un es uz ātru roku arī nopērku kādu pārīti savai lietošanai , tad tu domā ar to var iztikt ? Tu domā , ka , ja otrai pusei ir kaut kāds lieks pleds gulēšanai un es nopērku kaut kādu jyskā sākumam , tad ar to jāsamierinās ? Tu domā , ja otrai pusei ir 1 kastrolītis , tad ar to pietiek ? Tā var turpināt .
Un , ja mana mamma savulaik krāja Maxima uzlīmes un mainīja tās pret Dormeo segām un spilveniem , visādām pannām , tad tu domā , man jānostajas pozā un jāsaka "paturi to visu nezinu kam" , es pati varu visu nopirkt ? Tas nekas , ka teiksim vēlāk arī es nopirktu to pašu Dormeo segu ? Galvenais nostāties pozā , aizvainot mammu un lepni ar paceltu galvu pateikt " es visu pati " .
Man liekas skumīgi , ja tā dara .
Tas pat tiesi otrādāk parāda to , ka cilvēks nav pietiekami nobriedis , lai pieņemtu realitāti tāda , kāda tā ir , bet gan grib "lekt augstāk" , izrādīties ar to , ka ir ofigenna pieaudzis , jo redz nav neko no citiem jāpieņem.
Atgādina pusaudžu gadus , kad bija baigais kauns rādīties sabiedrībā ar vecākiem , sabučoties vai , ka tev atbrauc pakaļ uz skolu Tas pats līmenis , tā un redzu to lepnā pāva nostāju " es visu pati " .

Nē, man gluži nav tā lepnā pāva nostāja "es visu pati". ;-) Arī man ir palīdzējuši vecāki, kaut ko nopirkuši, uzdāvinājuši. Vienkārši man kaut kā grūti iedomāties, ka, kopā ar puisi dzīvojot, netiek pirktas ne gultas veļas, nekas cits - tikai tas, kas pašiem ir bijis līdz tam visam. Ja mana mamma krātu uzlīmes, un dabūtu kaut kādas lietas par lētākām naudām, un to gribētu tieši man atdot, tad es neatteiktos, bet kopumā ir tā, ka es labāk gribētu, lai savu naudu viņi vairāk tērē tieši uz sevi, nevis pērk man kastroļus, ko pati varu nopirkt. Un nē, man nav tie pusaudžu gadi, kad kauns rādīties sabiedrībā ar vecākiem... Rādos, bučoju :D Vnk neesmu egoistiska un labāk jūtos, ja zinu, ka viņi kaut kā sevi vairāk palutina vai kko sev vairāk nopērk.

Katrā ziņā autores izklāstītā problēma (kas kopumā gan vairak izskatās pēc trololooo, bet es ticu, ka arī šāda situācija nav gluži no realitātes atrauta) jau ir tālu aiz tām robežām, kuras mēs iztirzājam pēdējās pāris lappusēs, jo posta pieteikumā izklāstītajā situācijā īsti nefigurē vecāku vēlme palīdzēt un bērnu izvēle - pieņemt palīdzību vai nē. Šeit ir viena no bērniem PRASĪBA sponsorēt pašu bērnu izvēlētas ekstras (un kāzu svinības 50 cilvēku pulkā par vairākiem tk EUR pilnīgi noteikti ir ekstra), kas turklāt tiek izteikta šantāžas formā otras puses vecākiem. Un manās acīs šeit lielu lomu nespēlē tas, ka čalis ir it kā gatavs pats pirkt dzīvokli, jo šeit tiek mazliet pretnostatītas divas atšķirīgas tēmas - puisis, kurš ir finansiāli gatavs veikt dzīvokļa iegādi par saviem līdzekļiem, nevis ņemot kredītu (vismaz tā es to saprotu pēc izklāsta) pret meitenes vecākiem, kuriem tiek uzlikts par pienākumu sponsorēt VIŅA iegribu - konkrēta mēroga kāzu svinības.
Svinības beigsies un vienīgās to "taustāmās" sekas būs jauns juridiskais attiecību statuss (kuru var iegūt arī daudz lētākā ceļā), kamēr puiša iegādātais dzīvoklis tomēr ir cita veida ieguldījums. Mani vairāk šeit interesē, kā viņi ir gatavi sakārtot dzīvokļa iegādes jautājuma juridisko pusi - kuram beigās būs uz to īpašumtiesības. Vai tik galā nesanāks tā, ka paballējāmies par meitenes vecāku naudiņu, tad pēc neilga laika šķiramies, čalis paliek ar dzīvokli, meitene - tukšām rokām + vecākiem uz kakla vēl vairaku tūrkstošu kredīts...

Bet, kādēļ ar to nevarētu lepoties, ja tajā vecumā, atšķirībā no saviem vienaudžiem esi bijusi/bijis gana patstāvīgs, lai šādu soli spertu?

Nu nu...tas "atšķirībā no saviem vienaudžiem" man liekas nevietā, jo tur jau tā lieta, ka šeit ļoti daudzi jaunieši sāk patstāvīgu dzīvi uzreiz pēc vidusskolas, nu vismaz man un vispār lielākajā daļā zināmo gadījumu, apkārt nebija 18 gadnieki ar biezajiem vecākiem kas tik ar iphone lepojas. Ļoti daudziem tāda vecumā vecāki jau šķīrušies vai ir tikai māte, kura neko daudz nevar dot ar savu medmāsas algu, liela daļa lai mācītos cer tikt budžetā vai ņem kredītu un tad iet stradāt, jo vecāki patiesībā pat izglītību nevar nodrošināt. Nepārprast, es tāpēc vecākus nenosodu :D
Bet tāda situācija kopumā ir diezgan skumja.

Nav jau teikts, ka vienmēr šī patstāvīgās dzīves uzsākšana nāk komplektā ar dzīvošanu ūķī un strādāšanu sūdīgā darbā, lai to ūķi apmaksātu. Nu, vismaz man tā nebija...

Nu tev tā nebija. Bet parādi man cik daudzi pēc vidusskolas dzīvo baigi labos dzīvokļos, labi ja vispar ir atsevišķš dzīvoklis ko īrēt, daudzi dzīvo kopmītnēs vai īrē istabiņu vai dala dzīvokli ar vēl 3 cilvēkiem.

Mājas lietas pirkām paši, vīram nekā nebija, man bija pāris katli, panna un daži šķīvji,krūzes, virtuves piederumi, glāzes, neliels starteris bija, vēlāk nopirkām jaukus komplektus, tas neizmaksāja simtus jo iepirkāmies ikea uz kādiem 100 eiro par visu.

kopumā ir tā, ka es labāk gribētu, lai savu naudu viņi vairāk tērē tieši uz sevi, nevis pērk man kastroļus, ko pati varu nopirkt Vnk neesmu egoistiska un labāk jūtos, ja zinu, ka viņi kaut kā sevi vairāk palutina vai kko sev vairāk nopērk.

LŪK - ļoti, ļoti labi izteikta doma. Arī manas izjūtas attiecībā par palīdzības pieņemšanu no mammas ir līdzīgas. Es vienkārši zinu, cik daudz viņai mūsu audzināšanas laikā nācies piekāpties attiecībā uz savām vēlmēm, tās pretnostatot mūsu (bērnu) vajadzībām, lai šobrīd, kad mēs paši esam pilnībā spējīgi sevi nodrošināt, dikti uzstātu uz to, ka viņa priekš mums sevišķi tērējas. Man nudien daudz lielāku prieku sagādā tas, ka viņa sev ir nopirkusi kaut vai sīkumu, kas viņu iepriecina, nekā to naudiņu notērējusi, mēģinot kaut ko iegādāties man...

Par pūru runājot, starp citu, izmantošu iespēju te paust savas pārdomas. :-D Es nezinu, kādā sakarā, bet mana vecmamma man jau no 7 gadu vecuma uz visiem svētkiem dāvināja visādus trauku komplektus - krūzītes, pusdienu šķīvjus, utt., un teica "tas tev pūram, aiziesi savā dzīvē, būs tev trauki", es kā bērns bieži prasīju, lai man nopērk kādu bārbiju vai grāmatu, bet man bieži pirka traukus un teica "nē, vot rekur tev pūram". Un tagad.... tie visi trauki stāv pie manas mammas, viņa tos nelieto. Es tiešām, tiešām nesaprotu, kāpēc man tos traukus neiedeva, kad es no kopmītnēm pārcēlos uz dzīvokli, jo es reāli gāju uz Cenuklubu un visu pati sev pirku. Izlūdzos, lai atdod virtuves kombainu, kuru mamma man uzdāvināja uz 18. dzimšanas dienu un kas stāvēja sapakots pie viņas kastē (viņa nelietoja), un jau jutos kā zagle. No vienas puses, nav tā, ka es sev pati nevaru traukus nopirkt, pelnu taču es labi, un man ir kauns prasīt, domāju, ka izskatīšos pēc dīvaines ja pateikšu "klausies, man uz 8.dzimšanas dienu vecmamma uzdāvināja tos šķīvjus ar rozītēm, kur tie ir?". No otras puses, man ir sāpe par to joprojām. :-D

Peekaboo1, nezinu, kuru vecuma kategoriju pārstāvi, bet es te pēdējos pāris gadus vēroju dažus savu radu/paziņu bērnus, kuri tiesi ir šajā 17-20 gadu vecumā un daudzi no viņiem ir tik izlutināti un nespējīgi par sevi parūpēties, ka tur pat nav runa par patstāvīgas dzīves uzsākšanu, bet par elementāru izdzīvošanu gadījumos, ja vecāki kaut kur aizbrauc uz kādu laiku... Tas, protams, nav ne par VISIEM bērniem, ne VISIEM vecākiem teikts un liela vaina šajā ir arī audzināšanai kā tādai. Gluži vienkārši atceros, kā bija man un redzu, kā ir ar šiem bērniem un domāju - kā būt kaut kur pa vidu sim visam, kad manai meitei pienāks šis vecums...

Es vienkārši zinu, cik daudz viņai mūsu audzināšanas laikā nācies piekāpties attiecībā uz savām vēlmēm, tās pretnostatot mūsu (bērnu) vajadzībām, lai šobrīd, kad mēs paši esam pilnībā spējīgi sevi nodrošināt, dikti uzstātu uz to, ka viņa priekš mums sevišķi tērējas. Man nudien daudz lielāku prieku sagādā tas, ka viņa sev ir nopirkusi kaut vai sīkumu, kas viņu iepriecina, nekā to naudiņu notērējusi, mēģinot kaut ko iegādāties man...

Jā, tieši tā es to arī domāju/jūtos. Kāpēc vecākiem būtu jāgatavo kaut kāds starta komplekts pieaugušam bērnam (pieaugušam cilvēkam), kurš pats sevi nodrošina? Galu galā, apprecēsies, būs bērni... Tad mamma pirkts pamperus sīcim? Tā teikt, starta komplektu...

Kāzas nav nepieciešamība, bet gan iegriba

Šim gan es nepiekrītu. Nu vismaz priekš manis, ja esmu kopā ar vīrieti, ar kuru vēlos kopā dzīvot visu dzīvi, veidot ģimeni, iegādāties kopīgus īpašumus, tad kāzas ir nepieciešamība un prioritāte nr. 1 nevis kaut kāda iegriba. Man nebūtu pieņemami dzīvot kopīgi vai vēl ļaunāk drauga pirktā dzīvoklī ar vīrieti, kurš nav un neplāno būt mans vīrs. Nemaz nerunājot par bērniem. Nu cita lieta, ka kāzas var svinēt divatā bez lieliem izdevumiem.
Par autores gadījumu runājot, tur gan kāzas nebūtu vajadzīgas, tāds vecis būtu jāpasūta labi tālu, ja situācija būtu reāla, bet skaidri redzams, ka izdomāta pasaciņa. :-D
Bet vispār man liekas normāli, ja vecāki palīdz apmaksāt kāzas, protams, tikai tādā gadījumā, ja tā ir viņu iniciatīva un ja nevienam pret to nav iebildumu. Un, ja vecāki par to pretī negrib atļauju kāzas rīkot pēc sava prāta, nu izvēlēties vietu, dekorācijas, viesus un visu pārējo. Viņiem nav tādu tiesību pat, ja viņi pilnībā sponsorē kāzas.

Šim gan es nepiekrītu. Nu vismaz priekš manis, ja esmu kopā ar vīrieti, ar kuru vēlos kopā dzīvot visu dzīvi, veidot ģimeni, iegādāties kopīgus īpašumus, tad kāzas ir nepieciešamība un prioritāte nr. 1 nevis kaut kāda iegriba. Man nebūtu pieņemami dzīvot kopīgi vai vēl ļaunāk drauga pirktā dzīvoklī ar vīrieti, kurš nav un neplāno būt mans vīrs.

Nejauc, lūdzu, divas lietas - KĀZAS un LAULĪBA!!!

Aether, jā ir arī tādi jaunieši protams, bet es gan neteiktu ka tādi ir vairums. Un jā vaina ir audzināšanā, ja bērnam tikai dod materiālo bet neko neiemāci, dzīves vērtibas utt..tad protams nekas sakarīgs tur neiznāks kopumā.

bet es te pēdējos pāris gadus vēroju dažus savu radu/paziņu bērnus, kuri tiesi ir šajā 17-20 gadu vecumā un daudzi no viņiem ir tik izlutināti un nespējīgi par sevi parūpēties, ka tur pat nav runa par patstāvīgas dzīves uzsākšanu, bet par elementāru izdzīvošanu gadījumos, ja vecāki kaut kur aizbrauc uz kādu laiku...

Es arī esmu no šīs paaudzes, spriežot pēc klasesbiedriem utt., bet zini, tas pāriet. Vienkārši tagad bērni pieaug vēlāk, bet pēc 25 gadu vecuma viņi tomēr saņemas, savācas un spēj tikt ar sevi galā. Studiju laikos - 19-21 gada vecumā tikos ar klasesbiedrenēm, sūdzējās, ka nemāk veļu mazgāt un jāved pie mammas, lai gan veļasmašīna ir pieejama, nesanākot ēst pagatavot un esot lētāk ēst skolas kafejnīcā nekā izķengāt produktus. Bet tagad neko, ir savākušies, skatos, apprecējušies, pa kalniem paceļojuši, bērni dzimst.

Es gan laikam nebūtu priecīga, ja mums vecāki pirktu visādas saimniecībā vajadzīgas lietas - traukus, dvieļus, gultasveļu. Jo man patīk visu izvēlēties pašai, jo neviens nevar zināt tieši kādas krāsas dvieli es gribētu vai kādu šķīvju komplektu. Jo ja man nepatiks, es vienkārši nolikšu kaut kur malā un nelietošu. Nu kāda jēga tad bija pirkt? Tāpēc, ja tādas lietas citam pērk, tad ir jānoskaidro tieši precīzi, kas ir vajadzīgs, kādā krāsā utt.

Daenerys1 neapvainojies, bet tev ir tiiik dīvaini radi. Tik daudz dīvainu dāvanu un dāvanu tradīciju kā tev laikam nav nevienam :-D

Es zinu. :-D Piemēram, mana mamma mums uz kāzām uzdāvināja 2 šķīvju komplektu. Nevis 6 šķīvju, bet 2 šķīvju. 2 šķīvju komplektu jaunai ģimenei. Un manai mammai ļoti patīk pievērst uzmanību dažādu dāvanu nozīmei, viņa visu laiku komentē "man brālis to un to uzdāvināja, tātad padomāja, ka ir tā un tā". Es jau 3 mēnešus sēžu un domāju - tas tā kā mājiens, lai nevairojamies? :-D

Es gan laikam nebūtu priecīga, ja mums vecāki pirktu visādas saimniecībā vajadzīgas lietas - traukus, dvieļus, gultasveļu. Jo man patīk visu izvēlēties pašai, jo neviens nevar zināt tieši kādas krāsas dvieli es gribētu vai kādu šķīvju komplektu. Jo ja man nepatiks, es vienkārši nolikšu kaut kur malā un nelietošu. Nu kāda jēga tad bija pirkt? Tāpēc, ja tādas lietas citam pērk, tad ir jānoskaidro tieši precīzi, kas ir vajadzīgs, kādā krāsā utt.

un vai es nerakstīju , ka gaumi zin un pirka universālu klasiku ? Kas slikts baltos traukos ? :)
Te tik daudzas iedomājas , ka mamma vai ome pati uz savu gaumi iepērk padomju stila traukus , raibus dvieļus un sazin ko vēl bezgaumīgu . :)
Tici man , pa visu dzīvi tu vēl 100% varēsi pierādīt , ka vari pati visu izvēlēties . Kas ir tie daži lieki dvieļi uz tā fona , ko tu pati ikdienā vēl pērc un atjauno nolietotās preces ? Nekas :) Bet sakumam tāpat patīkami /

Daenerys1 tava situācija tiešām dīvaina :D Jums ar mammu sliktas attiecības vai kāpēc viņa tā nožmotoja omas pirktās servīzes ? :D
Stulbi jau arī ome darīja , bērnam jādavina vecumam atbilstošas dāvanas , nevis traukus Bārbiju vietā ;)

Man ar mammu nav tuvas attiecības, mums nav kontakta. T.i. attiecības nav sliktas, nav skandālu, utt., bet nav tuvas. Es to sievieti vienkārši nesaprotu.
Nu uz savām kāzām es mammu neaicināju, es teicu, ka labāk neprecēšos vispār nekad, nekā rīkošu tradicionālas kāzas ar radiem - ļoti ļoti gribēju bez radiem.

Interesanta diskusija izvērtās 8-):-D