Sveikas meitenes! Tā nu ir sanācis, ka esmu kopā ar "karali," vismaz savādāk es nevaru viņu nosaukt! Man šobrīd ir 22 gadi, viņam 27. Viņš strādā, labi apmaksātā darbā. Es strādāju divos darbos, mācos - pilna laika klātienē. Mana ikdiena ir ļoti radoša, bet stresaina. Es taisu ēst, es tīru māju. Viņš maksā par dzīvokli, bet es pērku pārtiku. Katru vakaru no manis sagaida, lai būtu vakariņas, 100 tējiņas un kafijas un tt, pilns ledusskapis.Gaida no manis vienmēr labu, pozitīvu attieksmi, bet man kaut kā nesanāk, jo esmu nogurusi. REĀLI JAU NOGURISI. es ceļos daudz agrāk nekā viņš un bieži vien esmu vēlāk mājās nekā viņš. Šovakar es viņu sagaidīju bez nekā, neuztaisīju tēju, neko nedarīju... nu i ko? Strīds. Pateicu kā es jūtos - mājkalpotāja vai drīzāk, kā viņa mamma. Viņš - a kam tu man esi domāta? Taisi ēst un tt, tie ir tavi pienākumi... BET ES TAK MAKSĀJU DZĪVOKLI. oK, to visu es vēl varētu pieņemt, bet tas jau nav viss, cieņas arī nav. Katrā strīdā es varu būt - mauka, kuce un tt. Kad viņam nav garastāvokļa - atpisies. Pluss viņš ir savu mantu pedants, pasarg die ja aizskarsi kādu viņa lietu, kaut vai datora maliņu... jezus. Momentāli psiho, par citu mantām - bēdu nav. Dusmās var pateikt, ka esmu resna, kaut arī neesmu,ka esmu gaļas gabals. Un tad, nāk laimīgās dienas, kad viss ir skaisti, viņš ir normāls, mierīgs. Cik reizes esmu taisījusi skandālus un tikai tad viņam kaut kas pielec... maksimums 2 nedēļās. Un tad atkal viss no sākuma. Es, kā sieviete, varu būt mīļa, saprotoša, taisīt ēst, jo īstenībā man tas patīk, arī māju kārtot, varu izrādīt mīlestību, saprast viņu un atbalstīt. Bet ja nav cieņas un sapratnes... tad par ko mēs varam runāt.. Nu vot, izkratīju savu bēdu, bet skaidrības nekādas.
65
