Vīrietim ir bērns.

Kamēr pašai nebija bērnu - negribēju vīrieti ar bērnu. Priekš kam man vīrietis ar tādu pagātni un pieredzi, kāda pašai ir pilnīgi sveša vēl?.. Es noteikti gribēju, lai kāzas un bērni būtu mūsu kopīgā pirmā īpašā pieredze, nevis kādam no mums atkārtojums. Bez tam, tas vīrietis būs jādala ar to viņa bērnu un bērna māti. Tas ir mūsu kopīgais laiks, kurš būs jāziedo... Tāpat arī man nāktos būt labai “otrai mātei” tādam bērnam (bet man nebūtu mātišķo jūtu un pieredzes, jo pašai vēl bērnu nav). Jebkurā gadījumā - mūsu attiecībās un mūsu dzīvē vairs nebūtu tikai es un viņš, bet vēl daži cilvēki (bērns, māte, viņas vecāki) kā piektais ritenis... Priekš kam to visu, ja var atrast foršu brīvu vīrieti bez šādas pagātnes, tādu pašu kā es?...
Šobrīd, kad man pašai jau ir bērni - man vīrietis ar bērniem nebūtu traucēklis. Tā būtu cita veida pieredze un attiecības. Visticamāk kopīgi bērnu mums vairs nebūtu, jo savu jau pietiek. Dzīvotu savam priekam.

++ Neonam
Galvenais jau tas pats, ko otrā diskusijā meitenes pieminēja - būtu grūti, ja pagātne dzīvo arī tagadnē.

+++Neons
Un vēl jau grauž doma, ka ex ir tikusi tālāk attiecībās nekā esošā, jo viņiem gan bērns, gan iespējams laulība, bet jaunajai nekā- tik vien kā randiņi, varbūt kopdzīve. Tikai tad, kad sievietei jau pašai ir pieredze mātes lomā, rodas apjausma, ka ex nav nekāda konkurente. Iespējams, ka ex pat bija šķiršanās iniciatore, jo vecis tēva lomai nederīgs :D Var pat gadīties, ka ex ar sakostiem zobiem piecieš bērna tēvu un negribētu būt ar viņu kopā pat tad, ja viņš būtu vienīgais vīrietis pasaulē :D Bet ko tik bērna dēļ neizdarīsi, pat ex uzaicināsi un piecietīsi, jo bērnam tas svarīgi.

Vienīgie bērni, kuri man ir pieņemami vīrietim, ar kuru veidot attiecības, ir mūsu kopīgie. Un lai nebūtu dubultā morāle, teikšu uzreiz - es pilnīgi saprotu, ka fakts, ka man ir bērns, varētu traucēt vīriešiem (nu tīri teorētiski, ja šī tēma man būtu aktuāla). Jā, ko tur liegties - gribu būt īpaša, gribu būt kādā ziņā vienīgā (piemēram, vienīgā bērnu mamma savam vīrietim), gribu visu šo vecāku un bērnu būšanu izbaudīt no sākuma līdz beigām ar savu vīrieti kopā, nevis pieslēgties jau esoša bērna audzināšanā, gribu saskatīt līdzību savam bērnam gan ar sevi, gan otru cilvēku, nevis saskatīt, ka "deguns līdzīgs viņa bijušajai". Drausmīgi egoistiski droši vien, bet uzskatu, ka tas nav nekas nosodāms, ja cilvēks grib pats savu ģimeni, savus bērnus, kas nebūtu "jādala" ar pagātnes "rēgiem".

Līdz kaut kādam vecumam pastāv iespēja izvēlēties brīvu vīrieti bez bērniem. Taču vecuma kategorijā 30+ (es minu aptuvenu skaitli), brīvu vīriešu (arī sieviešu, protams), kuriem nebūtu bērnu no iepriekšējām attiecībām, ir maz. Nu un tad neko darīt - veidojot attiecības attiecīgajā vecuma kategorijā, jārēķinās, ka cilvēkam ir izveidojusies jau vērā ņemama pagātne, kuru tā nevar nosvītrot... Es pati līdz 20+ gadu vecumam nemaz neapsvēru domu veidot attiecības ar cilvēku, kam jau ir bērni. Taču, ja es savos 30+ būtu bez otrās puses, tad vairs tik kategoriski uz to neskatītos, ja vien negribētu sev blakus zaļu gurķi. :D

sievietes..nez kapec ja virietis teiktu ka nevelas attieciba sr sievieti kam piekabe pj oj ka vsias klaigatu..te tadu damu daudz kas vienas audzina, vai nav kopa ar berna tevu bet citu virieti...ta sieviesu divkosiba.

sievietes..nez kapec ja virietis teiktu ka nevelas attieciba ar sievieti kam piekabe pj oj ka visas klaigatu..te tadu damu daudz kas vienas audzina, vai nav kopa ar berna tevu bet citu virieti...ta sieviesu divkosiba.

+++

Kāda nu tur divkosība, varbūt tagad kāda māmiņa meklējumos sapratīs arī otru pusi, kāpēc tas nav tik vienkārši - "iepatikās, ņemu ciet"

Neesmu kategoriska pret vīriešiem, kuriem ir bērni no citām attiecībām... vienkārši jārēķinas ar to, ka neesat jus divi vien :) Tiek veidotas attiecibas arī ar atvasēm :) Ja pāra starpā valda savstarpēja cieņa,, tad lielām problēmām nevajadzētu būt :)

sievietes..nez kapec ja virietis teiktu ka nevelas attieciba sr sievieti kam piekabe pj oj ka vsias klaigatu..te tadu damu daudz kas vienas audzina, vai nav kopa ar berna tevu bet citu virieti...ta sieviesu divkosiba.

Vo vo, gluži manas domas. Ja sieviete paziņo ka negrib veidot attiecības ar vīrieti, kuram ir bērns, tad tas skaitās OK. Bet ja es pateikšu ka negribētu sev draudzeni ar "piekabi", tad sievietes mani vienkārši apēstu dzīvu.

Līdz kaut kādam vecumam pastāv iespēja izvēlēties brīvu vīrieti bez bērniem. Taču vecuma kategorijā 30+ (es minu aptuvenu skaitli), brīvu vīriešu (arī sieviešu, protams), kuriem nebūtu bērnu no iepriekšējām attiecībām, ir maz.

+

Nespēju iztēloties veidot attiecības ar vīrieti, kuram ir bērni. Nē, nē un vēlreiz nē - es to nevarētu. Iemesli?
1) Man nav bērnu, es nevēlos bērnus, man nepatīk bērni.
2) Negribu dalīt savu vīrieti ar kaut kādiem priekš manis svešiem bērniem un neizbēgami arī viņu māti, jo grozi kā gribi, manam vīrietim nāktos uzturēt sakarus ar bijušo, kaut vai lai vienotos par bērnu pieskatīšanu. Es nebūtu ar mieru, ka mūsu kopīgajā mājvietā uzturas "trešās personas" - kaut kādi bērni, jo priekš manis viņi būtu "kaut kādi"
3) Negribu "būt iekšā" visā tajās ar ne-maniem bērniem saistītajās peripētijās kā ģimenes budžeta plānošana, iekļaujot tajā alimentu sadaļu, Ziemassvētku dāvanu gādāšanu, slimības lapu ņemšanu, pieskatīšanu, vešanu, menedžēšanu, utt.
4) Tā kā pati uzaugu šķirtā ģimenē, man pēc būtības nav pieļaujama vieglprātīga attieksme pret ģimeni no sērijas - iemīlējos - apprecējos - gribēju bērnus - radīju bērnus - ai, tomēr nevaram sadzīvot - šķiramies! Manuprāt, ja rada bērnus, tad ir jābūt ļoooooti stingrai pārliecībai, ka ar to partneri būsi kopā visu dzīvi un ja tā nenotiek, man zūd uzticība par vīrieti kā par partneri.

āpēc tas nav tik vienkārši - "iepatikās, ņemu ciet"

ak jel...labir cilvek, jebkura vecuma, ar beniem vai bez veidot attiecibas nav vienkarsi. Ne jau velti ir milzums daudz skirto gimenu, vientulo cilveku vai tadu kas otru pusiti maina ka zekes..
esi laipni sveicinata realitate(l)

Man nebūtu iebildumu pret vīrieti ar bērnu ar noteikumu, ka pats ar savu bērnu arī noņemas un mani tajā neiejauc, jo es pat savus bērnus negribu, kur tad vēl svešus. Tomēr labāk jau būtu, ja vīrietim bērnu nebūtu, jo bērns tomēr ir saikne starp diviem cilvēkiem, līdz ar ko man būtu grūti pieņemt, ka vīrietis vairāk vai mazāk, bet tomēr satiksies ar bērna māti.

Kamēr pašai nav ''piekabes'', tikmēr vīrieti ar bērnu labāk nē, bet neesmu kategoriska, tuvojas tas vecums, kad vīrieši bez bērniem ir mazākumā.
Bet, jā, esmu mazliet morāli lasījusi vīriešiem, kuri izbrāķē sievietes tikai tādēļ, ka ir jau audzināmais (s)(s) Sanāk jau dubultā morāle mazliet...

Ar savu komentāru laikam būšu kā izlecēja. Šobrīd esmu attiecībās ar virieti, kuram (kā te saka) piekabē 2 bērni. Nu ziniet, nav te nekāda traģēdija. Dažubrīd šķiet, ka bērniem tikpat labas attiecības ar mani, kā ar tēvu. Par pieskatīšanas, c8emosanās laikiem vairāk pat es pati vienojos ar vīra ex. Savu bērnu vēl pašiem nav, bet "svešus" nemaz neuzskatu par traucēkli.

Esmu vēl tādā vecumā, kurā viegli atrast foršus vīriešus bez bērniem un laulībām aiz muguras. Man vispār nav nekāda iemesla skatīties uz vīriešiem ar bērniem, jā, es gribu būt īpaša savam vīrietim, man nepatīk bērni, man nebūtu patīkama tik regulāra saskarsme viņam ar viņa bijušo, es pati esmu jauna un bez bērniem, nu īsāk sakot man to visu nevajag savā dzīvē, es pat nezinu, kad vispār gribēšu savus bērnus, kur nu vēl auklēties ar svešiem.
Un jā, jau kādu laiku pirms es izšķīros ar savu pēdējo bijušo, man sāka izrādīt uzmanību kolēģis, kam ir bērns, un viņš to dara vēl joprojām, kāds pusgads toč jau ir :D Tā jau patīkams un sakarīgs vīrietis un cenšas viņš ļoti, neieslīgšu sīkumos, bet nu tiešām lielas lietas dara un regulāri kkā pārsteidz, neskatoties uz to, ka es viņam neesmu devusi vispār nekādas cerības, bet nu nē, neizskatīju viņu kā variantu jau no paša sākuma un nekas pa šo laiku nav mainījies un nemainīsies, un tam ir tikai viens iemesls- tas, ka viņam ir bērns.

Es pati gan neiesaistītos attiecībās ar vīrieti, kuram ir bērns, bet, manuprāt, ir atšķirībā veidot attiecības ar sievieti, kurai ir bērns vai ar vīrieti kuram ir bērns. Vismaz tad, ja bērns patstāvīgi dzīvo ar sievieti nevis vīrieti. Kā nu visbiežāk sastopams LV.
Manā redzeslokā nav ģimeņu, kur bērns ir palicis pie tēva, ir tieši otrādāk. Un man liekas, ka vīrietim ienākt ģimenē, kurā ir sieviete+bērns ir daudz vieglāk. Viņu uzņem diez gan labi un viņš, atšķirībā no sievietes, kura ienāk vīrieša ģimenē, kurā bērns nedzīvo, nav svešs onkulis, kuram nav nekādu tiesību. Ne ieteikt, ne aizrādīt, ne īsti laiku pavadīt kā vēlas.. un ja vēl emocionāla ex pagadās, tad vispār vakars uz ezera. Visu mūžu var nodzīvot kā sveša tante, kura ir nekas.
Es tā noteikti negribētu.
Ja iedomājos sevi, piemēram, 30+ gados, tad piekrītu augstāk minētajam, ka visticamāk piekabīte vīrietim būtu un tādā gadījumā es vairāk priecātos, ja šis bērns dzīvotu ar vīrieti nevis sievieti. Iespēja, ka izveidotos patiešām labas attiecības ar bērnu ir daudz lielākas un man tas ir svarīgi.

Bet ja par iemesliem - neons ļoti labi uzrakstīja

Kamēr pašai nebija bērnu - negribēju vīrieti ar bērnu. Priekš kam man vīrietis ar tādu pagātni un pieredzi, kāda pašai ir pilnīgi sveša vēl?.. Es noteikti gribēju, lai kāzas un bērni būtu mūsu kopīgā pirmā īpašā pieredze, nevis kādam no mums atkārtojums. Bez tam, tas vīrietis būs jādala ar to viņa bērnu un bērna māti. Tas ir mūsu kopīgais laiks, kurš būs jāziedo... Tāpat arī man nāktos būt labai “otrai mātei” tādam bērnam (bet man nebūtu mātišķo jūtu un pieredzes, jo pašai vēl bērnu nav). Jebkurā gadījumā - mūsu attiecībās un mūsu dzīvē vairs nebūtu tikai es un viņš, bet vēl daži cilvēki (bērns, māte, viņas vecāki) kā piektais ritenis... Priekš kam to visu, ja var atrast foršu brīvu vīrieti bez šādas pagātnes, tādu pašu kā es?...

Var daudz runāt par to, ka "es nekad", "negribu vīrieti ar piekābi", bet reālajā dzīvē, ja gadītos satikt tiešām foršu cilvēku, ar kuru saskan, un iemīlēties, tad diez vai daudzas gribētu to visu izbeigt tikai dēļ fakta, ka vīrietim ir bērns/-i no iepriekšējām attiecībām... Protams, var būt izņēmumi, bet tomēr :) Es gan nezinu, ka notiek citām, bet man, uzsākot jaunas attiecības, nekad nebija tā "Aha, šis ir ņemams. Alga laba, bērnu nav, izskatās arī tā neko" :D Parasti jau sanāca ieķerties līdz ausīm un tikai pēc tam sākt kaut ko analizēt. Bet teorētiski jā, es arī negribētu, lai manam vīrietim būtu bērni no iepriekšējām attiecībām.

Es apzinatos, ka taas iespeejams ir papildus probleemas, bet ja stipri patiktu tad iesaistiitos gan. Man buutu galvenais lai grib veel beernu kaadreiz.