Sveikas, meitenes!
Esmu kopā ar draugu jau 6 gadus. Nesen viņš mani bildināja un lai viņu nesāpinātu, piekritu, kaut gan bildinājuma brīdī mana sirds negavilēja, es to nevēlējos, jo ne kāzas, ne precības, ne vīru vēl nevēlos, bet baidos, ka viņš nesapratīs (viņš to jau sen grib). Nav tā, ka kāzas negribētu vispār nekad, bet neesmu pārliecināta, ka gribētu viņu sev kā vīru. Vai nenožēlošu, ja piekritīšu. Teorētiski šai dienai būtu jābūt vienai no laimīgākajām, bet tā vietā man ir bailes un vispār gribējās pinšķēt, cik ļoti nesaprotu, ko darīt un kā darīt būtu pareizi.
Jo jau kādu laiku biju domājusi par šķiršanos, bet nevarēju saņemties, jo bija bail viņu sāpināt. Liekas, ka nemīlu vairāk viņu. Kā zināt, ka mīli vai nē? Ja esmu kaut kur viena bez viņa, viņš man nepietrūkst. Bet tagad, kad viņš ir bildinājis un pateicis, ka vēlas ar mani pavadīt visu mūžu kopā, liekas vēl grūtāk to izdarīt.
Lūdzu, padalieties pieredzē, iesakiet kaut ko. Jo šķiet, ka sabradāšu viņam sirdi, bet precēties ar cilvēku, kaut gan nemaz to nevēlos, būtu kļūda. Bet ja pateikšu, ka šobrīd vēl nevēlos precēties, viņš iespējams, ka ierosinātu šķirties. Vai tas būtu pareizais ceļš?
613
