Atriebība.?!

kāds sakars atriebībai?

kāds sakars atriebībai?

Sanāca nedaudz citādāk noformēt tekstu, taču varu piemetināt. Vai pēc šādu attiecību izbeigšanas, ir bijusi vēlme atriebties. Atriebties par to, ka viss ir bijis labi, bet tad kaut kas noiet greizi un Tu esi tik ļoti sāpināts, ka nespēj citādāk..

Atriebties nevajag. Nevajag. Dzīve pati izspēlēs vajadzīgās situācijas - pēc nepieciešamības. Un kuram tad atriebties - vai tiešām tam cilvēkam, kurš pirms kāda laika bija partneris? Ja vairs nemīli, ja šķiraties - ļauj otram "elpot".
Šķiršanās smagums ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Vēlies parunāt par kādu, labāk raksti privāti.

Vairāk jau atriebties gribas, kad nav bijis labi - nu kad kaut ko sliktu nodara, kas beidzas ar šķiršanos.

Bieži vien gan ''elpot'', kā tika minēts, nemaz nav tik viegli.

Driizaak pateiciibas veestuli vajadzeetu uzrakstiit, nevis atriebties.
Par to, kas tas cilveeks no Tavas dziives ir izveeleejies aiziet laiciigi , nav padsmit gadus maldinaajis un saapinaajis . :-)

Piekritīšu par pateicības vēstuli. :) Varbūt ne gluži burtiski to vēstuli vajag rakstīt, bet ar pateicību par kopā lieliski pavadīto laiku katram iet savu dzīves ceļu. :)

Par ko atriebties, ja viss ir bijis labi? Par to , ka pameta? Nez, neredzu iemeslu atriebībai. Laiks dziedē

Varbūt domāts, ka atriebjoties vieglāk palaist vaļā.

Ja mīlestība ir bijusi īsta, tad nav iespējams uzreiz mesties iekšā jaunā dzīvē.
Atriebties cilvēkam, kuru kādreiz mīlēji (varbūt vēl mīli) ir pēdējais stulbums. Ja vien viņš nav Tev neizsakāmi nodarījis pāri, bet arī tad dzīve visu saliks pa vietām.
Vieglāk paliks tad, kad spēsi palaist vaļā un tiksi tam pāri, nevis atriebsies.

Driizaak pateiciibas veestuli vajadzeetu uzrakstiit, nevis atriebties.
Par to, kas tas cilveeks no Tavas dziives ir izveeleejies aiziet laiciigi , nav padsmit gadus maldinaajis un saapinaajis .

Nu ja, cilvēks tevi vairs nemīl, tu būtu gribējusi, lai viņš izliekas un paliek kopā ar tevi? Kad viņam sirdī vairs neesi, būtu visādas problēmas kopdzīvē.

Man varbūt kāda var iedot piemēru,kas paietu zem ''atriebties'' ?
Es esmu bijusi nežēlīgi nikna, man ir ļoti nodarīts pāri, bet nu nezinu. Man tiešām nenāk prātā, kā es būtu varējusi atriebties,ja pat būtu tāda doma prātā ienākusi.

Nevaru dalīties ar pieredzi un gribētos domāt, ka neatriebtos nevienam (ja šķiršanās bijusi abpusēja, pat nespēju saskatīt loģiku), bet nesen klausījos radio, kur cilvēki dalījās ar savām mazajām patētiskajām (paši arī to atzina) atriebībām. Viena no populārākajām bija bateriju izņemšana no dažādiem sadzīves priekšmetiem. Tad viena meitene atzinās, ka nočiepusi puisim visas kreisās kājas kurpes, bet tad sajutusies nelāgi un atlikusi atpakaļ. It kā stulbi, bet dažas bija smieklīgi klausīties, pat, ja tajā pašā laikā nodomā - kā vispār līdz kam tādam var aizdomāties?
Tad atceros “pilsētas leģendu” par sievieti, kurai bija afēra ar priekšnieku. Viņš viņu pameta, atlaida un pateica, lai atstāj kaut kur uzņēmuma mašīnu, lai viņš varētu to savākt vēlāk. Sieviete atstāja mašīnu lidostas stāvlaukumā.

Pasedena, izcili! :D

Es nezinu vai to var saukt par karmu, bet mans bijušais pret mani izturējās ļoti zemiski. Tas bija negaidīti. Viss bija labi un tajā brīdī man likās, ka es mīlu patiesi un šī mīlestība būs vienmēr. Pat tad, ja mēs izšķirtos, tad šķita, ka nu nekādi nekad neaizmirsīšu tās jūtas, ko jutu. Bet notika tā, ka viss vienā dienā mainijās. Es vairs to cilvēku nepazinu. Es zinu, ka viņš dziļi sirdī ir sirsnīgs cilvēks, bet tomēr vājš, jo spēj viņu ietekmēt citi cilvēki. Tad notika daudz stulbu lietu, ko otreiz nekad nepieļautu. Tagad pagājis ir pus gads un dzīve tiešām viņam ir par to atspēlējusies.. :)
Kāpēc es to stāstu? Nu.. man bija liela mīla, rozā brilles, beigās viss slikti, bet es neiedomājos atriebties, jo zinu, ka dzīve ir dzīve un tā pati visu atrisinās. Lai gan viss mums beigās bija briesmīgi.. es tāpat varu viņam pateikt paldies, ka deva man iespēju saprast, kas ir īsta mīlestība un kā es spēju mīlēt! Bet tomēr arī tā mīlestība nav pasaules gals un to var pārciest :)

Man šķiet, ka šādās situācijās, ja nu ļoti, ļoti gribas ko nelāgu izdarīt, labākais spriedzes noņēmējs ir vīrietis - plāksterītis :) Vienmēr licies, filmas skatoties un stāstus klausoties, un uz savu pieredzi balstoties, ka gadījumā, ja attiecībām beidzoties vai pārtraucoties kaut viena no pusēm ir bijusi tuvībā ar kādu citu, tad tas ir viss - tā ir tā robeža, aiz kuras viss beidzas.

No vīrieša perspektīvas.
Man personīgi ir bijusi līdzīga situācija, labu iemeslu dēļ, aizgāju no ilgām, nopietnām attiecībām. Nevaru sūdzēties par meiteņu trūkumu ar kurām saiet kopā, taču to nedarīju ne priekš viņas, bet gan sevis dēļ un domājot par to cilvēku ar kuru es saietu pēc tam, kuru pieradinātu pie sevis un atkal sāpināt, ja pirms tam sevi nav savedis kopā.
Tāpēc apmeklēju treniņus, nodarbojos ar daudz dažādiem hobijiem. Tas bija fantastiskākais, ko varēju sev darīt, ko iesaku arī Tev, saved sevi kārtībā, tad tādas "atriebības" hu**as, teiksim atklāti, nenāks prātā.
P.S Tikmēr kamēr vedu sev kārtībā, mana bijusī mēģināja man smērēt acīs caur socportāliem savu "nākamo, lielo mīlestību", šīm darbībām tik ļoti var redzēt cauri.
Pilnīgi un galīgi greizsirdību un nožēlu par izdarīto neatklāju.
Drīzāk atgrūda vēl tālāk un lika noprast, ka izdarīju pareizo lēmumu.

Vislabākā “atriebība” ir, kad tavs ex pēc laika vēlas tevi atpakaļ, bet tu vari droši pateikt viņam nē. :)
Speciāli neko neesmu darījusi, lai atriebtos, labāk to enerģiju novirzīt citur.

Vislabākā “atriebība” ir, kad tavs ex pēc laika vēlas tevi atpakaļ, bet tu vari droši pateikt viņam nē.

+++++
Vislabāk ir visu negatīvo enerģiju ieguldīt sevis pilnveidošanā - gan garīgā, gan fiziskā veidā. Man vismaz tas ir ļoti palīdzējis. Vienu brīdi arī sevi pieķēru ar domu prātā, ka gribas, lai bijušajam dzīvē neveiktos. Bet to varēju izskaidrot tā, ka nebiju pilnībā tikusi viņam pāri, tādēļ tā visticamāk bija tāda stulba cerība, ka viņam neveiksies, sapratīs, ka pirms tam bija labāk, gribēs atsākt attiecības utt. Tāda sajūta ilga apmēram mēnesi, kura laikā, kad vien pieķēru sevi domājam, kaut nu viņam neveiktos, uzreiz iekšēji centos pati sev iestāstīt, ka tā nemaz negribu. Un tad sāku ar to, ka sastādīju sev plānu, kā sakārtot sevi. Tas palīdzēja ļoti ātri tikt visam pāri. Un, tiklīdz tas bija izdevies, sapratu, ka ir arī pazudis jebkāds naids.
Tāds night rant :-D

Pirmais ko es ieteiktu - Viiram vajag atrast citu darbu vai arii straadaat papildus. Seedeet , niikt un gaidit kameer izsauks 3x nedeeljaa , kas tas par darbu jidritvaikocinj? :-D
Un ja neko citu mekleet negribas un patiik seedeet bezdarbiibaa - tad tas jau ir slinkums un nolaidiiba, citu attaisnojumu tam neredzu. UK ir pilns ar taadiem cilveekiem. Vajag buut uznjeemiigaakam un tad gan darbs, gan nauda atradiisies. Kaut vai iesaakumaa pa triis darbiem rauties. Darbs ir un buus, vajag tikai gribeet. Un attaisnojumi vienmeer uzradiisies lai nestraadaatu. Mees visi esam piedzimushi ar 2 kaajaam un rokaam, meeli mutee un aciim pieree - visiem ir iesaakumaa dotas vienliidziigas speejas ( 99% gadiijumaa) .
Aatrie krediiti nav risinaajums.