Vai kādai ir izdevies celt savu pašapziņu?

nu nez, paņem abonimentu uz sporta zāli, uzkačā dupsi, ieliec instagramā, profit

a un vel vari sākt tusēt tikai ar tām draudzenēm, kuras ir krietni neglītākas par Tevi :)

nu nez, paņem abonimentu uz sporta zāli, uzkačā dupsi, ieliec instagramā, profit

Šo jau daru, bet arī sanāk tā, ka raustos no tā, ka nesanāks, īpaši liels stress kad ir kāds jauns vingrinājums vai jaunas kustības. Tātad dupsis jau procesā (t) :-D

Man palīdz apzinaties savas stipras puses un izkopt pofigismu jautājumā ko par mani padomās citi. Tā ka es par citiem domāju maz, viegli iztēloties, ka viņi par mani tikpat maz. Nu pateica kolēģe Annija kaut ko stulbu - so what? Kamēr tas nav regulāri, man vienalga.

Strunts ko citi domaa. Uzliec ignore. Neviens nav perfekts galvenais ir kopt sevi un atcereties ka ari jebkuraam apasapzina var noslideet. Staripiba nav nekaada koncentrejies uz sevi un sev tuvajiem. Visiem nepatiksim

Jāmēģina saprast, ka tie "mīnusi", kurus tu redzi sevī, tos, visdrīzāk, citi nemaz neredz. Pati sevi kurbulē uz sliktām domām. Kā arī jāsaprot, ka praktiski jebkura meitene ir neapmierināta ar sevi. Pat tā, uz kuru tu, iespējams, skaties ar domu, ka nu viņa jau ir ideāla, tā meitene, iespējams, pati sevī saskata vēl vairāk "mīnusiņu" nekā tu sevī. Neviens nav perfekts. Tikai tāpēc, ka tu esi savādāks, nenozīmē, ka esi sliktāks.
Un, iespējams,....pat visdrīzāk, ir kāds cits cilvēks, kurš uz tevi skatās un domā, ka tu esi ideāla visās nozīmēs un vēlētos savā ziņā līdzināties tev.
Drīzāk jādomā, kāds ir iemesls tavai zemajai pašapziņai- pati vai pretējais dzimums?

Psihoterapija. Un liels darbs ar sevi, sevis iepazīšana.

Visiem ir kādas pašapziņas problēmas, mazāk satraucies par citiem, jo tu esi savas dzīves prioritāte. Es vispār dzīvoju pēc principa - ja kādam kaut kas nepatīk, tā ir viņu problèma, es neiešu izpatikt. :D absolūti vienalga ko padomās.

Ha, tas nenotiek ne vienas dienas, ne stundas, ne mēneša laikā. Lai tas notiktu, ir vajadzīgs laiks. Laiks + darbs = rezultāts.

Agrāk stresoju par ķermeni, ka te resns, te nesmuki, te vēl kaut kas, bet tagad jau ir labāk, par to īsti vairs nesatraucos ar gadiem sapratu visiem ir kaut kas pie kā piestrādāt.
Vairāk gan riebjas sava nedrošība un neuzticēšanās sev.
Piemēram, baidos pirkt auto, jo bail nopirkt sliktu, neesmu dokumentus kārtojusi, a ja nu nesanāks labi braukt, kaut gan tiesības jau sen un braukāts arī ir. Un šādi daudzās dzīves jomās, izvēlos nedarīt, lai nekļūdītos.

Ha, tas nenotiek ne vienas dienas, ne stundas, ne mēneša laikā. Lai tas notiktu, ir vajadzīgs laiks. Laiks + darbs = rezultāts.

Tas skaidrs, vajadzētu pa maziem solīšiem, bet nesaprotu kur to soli spert, kā iekustināt, kā pārkāpt tām bailēm.

Brīnumreceptes nav, citādi visas staigātu apkārt ar sevi apmierinātas un bez kompleksiem :-) Manuprāt, nav iespējams sasniegt 100% perfektu pašapziņu, visiem gadās mirkļi, kad, skatoties uz citiem, prātā kaut ekstra mazs tarakāns sakustās, un vienalga, vai tas ir sakarā ar attiecību partneri un greizsirdības uzplaiksnījumu, vai ar ko citu. Atšķirība tikai tajā, cik bieži šādi mirkļi gadās un kā cilvēks ar tiem tiek galā.
Šeit jau pareizi minēja, jāsaprot, ka mēs visi esam cilvēki un visiem ir kā trūkumi, tā lieliskas fīčas, un iespējams vajag palēnām pamainīt attieksmi pret sevi - novērtē savus plusus, turpini tos izkopt, apzinies un pieņem savus trūkumus - protams, ja tie ir labojami, tad piestrādā pie tā, bet nevajag mēģināt tēlot vai sevi pataisīt par to, kas neesi.

Ar sevi strādājot, ar laiku paliek vairāk vienalga, ko citi domā, paskatās vai nepaskatās. Esi droša pati par sevi, ar to, kas pašai ir, jo citi tāpat gan jau diezgan aizņemti ar sevi. Varbūt pat līdzīgas domas par sevi, taču iemācās to noslēpt.

Izklausās, ka tev liela problēma ir bailes kļūdīties. Nevienam nepatīk kļūdīties, bet nekļūdās tas, kurš nedara. Piemēram, ja man ir bail kļūdīties, man galvenais ir sevi motivēt. Kāpēc man vajag mašīnu, kāpēc es gribu braukt ar mašīnu? tad bailes nopirkt sliktu mašīnu - protams, tas ir nopietns pirkums, un tu noteikti centīsies nopirkt labu mašīnu, bet mašīna nav uz mūžu, būs slikta, samainīsi pret citu. jā, čakars, bet vai tas nav labāk nekā vispār nebraukt ar mašīnu?
Jauni vingrinājumi sporta klubā vispār nav cepiena vērti. Jā, visām gribas būt uzreiz graciozām gazelēm, kādai sanāk labāk, kādai sliktāk, bet tu to dari priekš sevis, nevis uzstājies uz skatuves.
īsi sakot, mans ieteikums ir mēģināt racionalizēt savas bailes.
No bailēm kaut ko darīt var palaist garām daudzas lieliskas iespējas dzīvē.

Nekad gan neesmu tā speciāli ar sevi strādājusi, tāpēc varbūt nebūšu laba padomdevēja, bet, manuprāt, tā pašapziņa ir arī atkarīga no dzīves situācijas. Piem., darbā man personīgi palîdz, ja es apdomāju ko es saku un es varu pamatot savu viedokli (plašāk par “jo es tā domāju un viss”). Turklāt mēģinu neuztvert kritiku personīgi. Privātajā dzīvē ir vēl vieglāk, jo, kas gan ir sliktākais, kas var notikt? Bieži tas ir kaut kas muļķīgs, piem., nofeilošana, kas reāli ir dzīves sīkums un ne es pirmā, ne pēdējā. OK, sakarā ar mašīnas vadīšanas situāciju, varbūt sliktākā rezultāta meklēšana var būt biedējoša, bet dzīvē ir dažkārt jāuzņemās riski - pajautā sev, kā tos mazināt ( piem., braucot uzmanīgi). Varbūt Tev var palīdzēt ne tik daudz sevis analizēšana, bet situācijas? Piem., ko Tu iegūsi, zaudési, kāds ir plāns B, ja tāds ir vajadzīgs, utt. Ja Tu baidies, tad nodefinē, no kā tieši. Dažreiz vari iedomāties, kādu padomu Tu pati dotu cilvēkam, ar līdzīgām bailém un uztraukumiem, tādējādi distancējot sevi no situācijas.