Neesmu savā pieredzē redzējusi nevienu bērnu, kas lasītu nepazīstot burtus. Iespējams, ka tādi brīnumbērni arī reiz būs, kas zina.
Bērns apgūst burtus atdarināšanas ceļā. Sākumā raksta pēc parauga (pieaugušā demonstrējuma vai vērojuma), pat tad, ja tas notiek tīri mehāniski, neapzinoties, ka tā "mājiņa" ir burts A. Vēlāk vai paralēli bērns iepazīst burtus - mana vārda pirmais burts, mammas, A ir ananāsa, aitas, acs ... burtiņš. Apgūst kā to raksta pareizi, kāds tas izskatās. No A līdz Z. Tālāk bērns vingrinās saklausīt skaņas vārdā. Iesākumā vārda pirmo skaņu, pēdējo, augstākā pilotāža - vidus skaņu. Veidojas izpratne par burta un skaņas mijsakarību, proti, skaņu dzirdu, bet burtus redzu. Spēj nosaukt vārdu veidojošos burtus (redzot vārdu), spēj nosaukt vārdu veidojošās skaņas (sākumā nosaucot pēc kārtas, vēlāk - konkrētu skaņu, piemēram, nosauc vārda "ābols" 4.skaņu! Un bērns pāris sekunžu laikā spēj to nosaukt). Parādās pirmā zilbošana jeb vilkšana kopā pa zilbītēm, citiem šis posms nav. Daži saucot burtus pēc kārtas velk ar pirkstu līdzi, sāk vilkt kopā īsus vārdus, citi dziedot savieno visus burtus. Kad sanācis pirmais vārds, tad drīz seko nākamais un bērns ir apguvis lasīšanas iemaņas. :-)