Vai jums ir nācies samierināties ar to, ka nevarat sasniegt lietas, kuras esat vienmēr gribējušas sasniegt? Dažādu sīku pagātnes kļūdiņu dēļ, kas krājušās, un krājušās, un krājušās, un krājušās... Vai arī kāda viena, būtiska iemesla dēļ. Kā ar to samierināties? Bieži man šķiet, ka dzīvot vairs vispār nav jēgas. Reizēm atkal, ka pārspīlēju, un varētu nolīst kādā kaktā, darīt ierindas darbu, gulēt zemāk par zāli, tāpat kā to ir darījuši citi pirms manis un darīs pēc manis. Kādā Latvijas mazpilsētā, kur neviens mani nepazīst un visiem par mani vienalga, tāpat kā man par viņiem. Dzīve varētu būt ciešama, lai gan lielā mērā bezjēdzīga un trula. Varbūt es kādreiz pārvērtēju savas spējas, vai iespējas pasaulē, un patiesībā šāda eksistence pažobelē ir viens no reālistiskākajiem iznākumiem, kas man bija jāpieņem jau sen atpakaļ.