Kā sākt no sākuma?

Nu, es ar savu draugu iepazinos, kad man bija 24... i neko, dzīva :D Tu ko, es saprastu, ka Tev pie 34 būtu šādas pārdomas :)un tad arī vēl nebūtu nekas nokavēts...
kur iepazīties? pārbaudīts, ka vislabāk vai nu caur draugiem vai kopīgās interesēs - sporta zāle, hobijs utt

Atceries, ka nav uzreiz jāmetas jaunās attiecībās. Forši centies atrast sevi un izbaudīt laiku ar sevi un iegūsti jaunu pieredzi, draugus, cilvēkus sev apkārt. Mēģini sevi sakārtot, jo ja reiz biji ilgi attiecībās pirms tam, parasti ir tā, ka iepriekšējo meklē jaunajās attiecībās un šīs ''jaunās attiecības'' vai nu nav nopietnas vai vienkārši pabrūk ļoti ātri. Es ieteiktu izbaudīt dzīvi, piemeklēt jaunus hobijus, painteresējies par to, ko dzīve Tev sniedz! :))

Zinu, ka negribu tādas attiecības, kādas bija pirmās. Tikai tagad, skatoties atpakaļ, redzu, cik tās man bija toksiskas un nepiemērotas, bet tā bija pirmā lielā mīlestība un nebiju es gatava visu pamest.
Mani drausmīgi biedē tā sajūta, ka esmu pilnīgi viena, nevienam mani nevajag. Es, protams, pārspīlēju, man ir ģimene un draugi, bet visi ir tik aizņemti, ka man pat nav kam pačīkstēt par to, cik man ir grūti. Man ļoti, ļoti bail palikt vienai. Tik grūti kaut kam atrast mērķi, ja esi pilnīgi viens.

Pazīstamas sajūtas, Tu droši vari man pačīkstēt, es noteikti centīšos palīdzēt kā spēju. :)
Labi, ka saproti, ka nevēlies tādas, kādas bija iepriekšējās, tomēr, saproti to, ka Tu noteikti neesi viena un Tu esi vajadzīga ļoti daudziem cilvēkiem. :)

Galvenais ir nemēģināt atrast aizstājēju - tas labi nebeigsies. Ja veidot jaunas attiecības - tad tikai pavisam no jauna, nesalīdzinot ar iepriekšējo. Man šķiet, ka tev vēl ir par agru domāt par kaut ko ilgstošu, jo vēl neesi izsāpējusi iepriekšējo šķiršanos. Bet tā - var jau pastaigāt uz randiņiem kaut ar internetā iepazītiem puišiem, tīri kaut vai pašapziņas salāpīšanai... Starp citu, ar tagadējo vīru iepazinos internetā 23 gadu vecumā, kad bija beigusies melnā strīpa attiecībās. 24 gados tu esi vēl pavisam jauna, tev viss vēl priekšā. ;)

Attiecības ir vienīgais, kas tevi dzīve interesē? Darbs, izaugsme, hobiji, draugi, laiks ar sevi? Nekas no tā ne? Varbūt tāpēc tev šis laiks arī ir dots- lai tu kļūtu patstāvīgāka un visa pasaule neapstātos tad, kad esi viena? Atrodi sev mērķi vai vairākus, ko gribi, kas nav saistīts ar attiecībām, ej uz to un viss pārējais atknāks pats no sevis ar laiku, nevajag ieciklēties uz vienu.

Mans mērķis vienmēr ir bijis dzīvot mazā koka būdiņā kaut kur meža vidū kopā ar cilvēku, kuru es mīlu. Es gribu pidžamā skatītes filmas, taisīt ēdienus ar sirsniņām un dalīties ar sajūtām.
Es vienkārši nemāku būt viena. Man nav iekšā tās sajūtas, ka man būtu jākāpj pa šausmīgām karjeras kāpnēm un jāplēš sev no galvas ārā mati dēļ stresa. Es gribu mieru, bet tādu mieru, kurā var dalīties.
Hobiji man ir, bet arī tie ir tādi, kurus negribas darīt vienai. Nu kā, lai sev iestāsta, ka ir jāvar vienai? Negribu būt viena!

"Gribu to, gribu šito!" :-D

Es arī pirms apmēram 4mēnešiem izšķīros, tikai man to gadu ir bišķi vairāk. Es arī neesmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk būt vieniem. Iesaku vairāk apmeklēt kādus pasākums, atrast kādu nodarbi, uzsākt kādu jaunu hobiju, tā teikt, lai piespiestu sevi vairāk apgrozīties cilvēkos. Ik pa laikam aizstaigāju uz kādu randiņu, tas īstais vēl nav atrasts, gan jau tik ātri tas arī nenotiks, bet vismaz ir interesanti pavadīts laiks. Un tas noteikti nav pasaules gals, viss vēl priekšā.

Mani drausmīgi biedē tā sajūta, ka esmu pilnīgi viena, nevienam mani nevajag

Mans mērķis vienmēr ir bijis dzīvot mazā koka būdiņā kaut kur meža vidū kopā ar cilvēku, kuru es mīlu.

Ar cilvēku, kuru Tu tiešām mīli, vai cilvēku, ar kuru esi kopā, jo negribi būt viena? Jā, it kā jau atbildēji, bet tās bailes būt vienai var novest pie otra scenārija, ka esi kopā ar kādu tikai kopābūšanas pēc.
Otrkārt, kas tieši ir tik biedējošs tajā, ka esi viena? Pamēģini atbildēt pati sev. Man tāda nodefinēšana parasti palīdz paraudzīties uz situāciju skaidrākām acīm.
Un, tīri tā, bez mēģinājuma izklausīties patronizējoši, 24 gadi ir ļoti tālu no dzīves beigām. Noteikti ne tāds vecums, kurā vajadzētu iespringt (ja vispār tāds vecums eksistē, kurā vajadzētu) uz ģimenes veidošanas/karjeras/mājokļa un citu dzīves aspektu sakārtošanu.

Nu jā, gribu! Un kā man tagad pārstāt gribēt? Visi mani "gribu" beidza ar "gribu ar kādu kopā"! Man bail no vientulības!

Es gribu pidžamā skatītes filmas, taisīt ēdienus ar sirsniņām un dalīties ar sajūtām.

Tev ir 12?
Patiesībā īstā problēka ir

Es vienkārši nemāku būt viena.

Kamēr nemācēsi būt laimīga pati par sevi un gaidīsi kādu, kas tevi aplaimos, tikmēr savā koka būdelē varēsi sēdēt viena;-)

"Jau" 24, bet skats uz attiecībām kā 14-gadniecei, kas pārlasījusies romantiskas grāmatas. Kā tāds niķīgs bērnelis - es gribu to, negribu šito, vajag attiecības un vēl nez ko. Un ko tu pretī dosi tam otram cilvēkam? Izņemot sirsniņu zīmēšanu ēdienā un filmu skatīšanos? (t)

Vienkārši sāc darīt kaut ko, mazāk domā par to, ka vienai nekas nav labi un mazāk žēlo sevi :D Kā tu plāno kādu citu darīt laimīgu, ja pati sevi nevari tādu padarīt?

Jā, esmu bērnišķīga un esmu pārlasījusies romānus. Gribu ticēt īstai mīlestībai.
Man ir drausmīgi grūti samierināties ar faktu, ka pēc pieciem gadiem, kad katru rītu kāds bija blakus, pēkšņi jātiek ar visu galā pašai. Laikam jau, ka bail no tās milzīgās atbildības. Ja kaut ko salaidīšu grīstē, nebūs neviens, kas pažēlo un pasaka, ka būs jau labi. Man kaut kā nesanāk pašai sev iestāstīt, ka būs labi, vajag, lai to pasaka kāds cits.
Ok, esmu gatava saņemties un strādāt ar sevi, bet, ko man darīt, lai nejustos tik drausmīgi vientuļi. It kā jau darba daudz, bet, kad naktī ielienu gultā, gribas raudāt no tā, cik man ir skumji.

hmm nedaudz izklausās pēc manis. Man ļoti nepatīk būt vienai, un pēdējo reizi viena biju pirms 8 gadiem. Un arī īsti nezinu ko iesākt, ko darīt, neko negribas. Labi, ka draudzene no ārzemēm ir atbraukusi, nu es eju tagad uz klubu katru nedēļu :D kaut ko kopā vēl sadaram. Pārsvarā visas draudzenes jau aizņemtas. Bet labprātāk būtu attiecībās, sedētu mājās, skatītos filmas un ēstu mandarīnus. Labi, ka man darbs ir ar cilvēkiem, savādāk tiešām sajuktu prātā :D
Vienkārši domāju pie sevis, ka tā tam laikam ir jābūt un gan jau viss nostāsies savās vietās :)

Sievietes ir dažādas, es pēc dabas neesmu vienpate un patīk maksimāli daudz laika pavadīt kopā ar mīļoto cilvēku. Kaut vai lasu grāmatu, viena pati virtuvē gatavoju ēst, strādāju pie datora utml., man ir patīkama sajūta, ka viņš sēž turpat blakus istabā. Un vēl ja vairāku gadu garumā pierasts darba dienu vakarus un brīvdienas pavadīt kopā, ikdienā dalīties ar iespaidiem, sajūtām, notikumiem, tad pēkšņi attapties vienam pašam tukšā dzīvoklī, ir diezgan traki.
Bet tur neko nevar darīt, un galu galā tas ir pārejoši - drīz Tava vecā ikdiena pārtransformēsies jaunajā tā ka pat nepamanīsi. Tādi starpposmi dzīvē ir normāli un pat nepieciešami.
Uz visādiem pasākumiem vienai skraidīt neiesaku, tur drīzāk ļaužu masās un starp laimīgajiem pārīšiem sajutīsies vēl vientuļāka. Labāk palutini sevi, ieguldies sevī. Izplāno jaunumus savā garderobē, pamaini uzturu, palutini sevi ar garšīgām maltītēm, nopērc labu grāmatu, celies agri un laicīgi ej gulēt (skumjas visvairāk nomoka vakaros), ej pasportot, ik pa laikam satiecies ar radiniekiem/ draudzenēm utml.
24 gados Tavā dzīvē tikai daudz kas vēl sāksies un bez jauna sirdsāķīša arī noteikti nepaliksi. Ja iekšēji to vēlēsies, viņš nokritīs no skaidrām debesīm jeb iemiesosies jaunajā kaimiņā/ svešiniekā lielveikalā/ vairākus gadus nesatiktā paziņā utt. Galvenais, ka apzinies, ka iepriekšējās attiecības nebija auglīgas, tad nu tagad atliek nopriecāties, ka neizniekoji savu tālāko dzīvi, kā arī labākas nākotnes vārdā pieciest tos vientulības brīžus, spiest pogu "fresh start" un gaidīt savu jauno princi.

Vai tad 24 gadi jau ir daudz? Nu nav! Tikai viss sākās.:-)

Ja esi pārlasījusies romānus (un tieši romānus, ne pārgribējušos mājsaimnieču slapjo sapņu drukas versiju), tad tā kā derētu saprast, ka tā Īstā & Vienīgā Mīlestība atnāk tieši tad, kad cilvēks beidzot ir pieaudzis un viens pats saviem resursiem spēj pastāvīgi veidot savu lielisko dzīvi, tādu, kādu tiešām savu dzīvi vēlas, ne gaidīt, prasīt, pieprasīt, pakļauties un paļauties, ka visu gatavu pie kājām noliks citi (tai skatā puisis).
.
Ja Tu ceri, ka attiecības ar Vīrieti nozīmē to, ka tagad kā niķīga meitenīte vari tēva aizvietotājam čīkstēt par savu nevarību un dabūt no viņa visu, ko tik iegribi, par ko viņu dāsni atalgosi ar sirsniņu zīmējumiem ēdienā un seksu, tad patiesībā Vīrietim Tu neesi gatava, bet ar gaismas ātrumu iekritīsi kārtējās (Tavā gadījumā otrajās) toksiskajās attiecībās.
.
Tā ka, meitenīt, pieaudz, un iemācies dzīvot savu dzīvi viena. 8)

Man arī 24, bet viens esmu jau nevis 4 mēnešus bet nedaudz vairāk kā 3 gadus, tā ka vienmēr var būt trakāk :-(