Dzīve ar suni

40 grādu temperatūra labi ja reizi gadā, kad uz tām pāris minūtēm jāpieceļas un jāizved, ja nu tiešām neviena cita nav.

Jūtu, ka mēs reālajā dzīvē varētu sadraudzēties.

Tieši to pašu nodomāju, lasot Tavus komentārus! :)

Esmu ļoti slimīga, bet 40 grādu temperatūra un tāda pašsajūta, ka nevaru nekur piecelties, ir labi ja 1x 5 gados. Plus ir vīrs un izpalīdzīgi draugi un kaimiņi.

Mans komentārs par suni un bērnu ticis pamatīgi pārprasts. Es nekur neteicu, ka par suni nav jārūpējas, nav jāmīl, jāskolo utt. Es runāju par to, ka suni pārvērš par bērnu - ar atsevišķu īpašo garderobi (un nav runa par īsspalvainu suņu šķirnes nepieciešamo siltinājumu, bet par klēpjsunīšu n-tiem tērpiem), spalvu aksesuāriem (bantītēm, sprādzītēm, lentītēm), n-tām pavadiņām pieskaņotās krāsās, nagu lakām, smaržām, pārnēsājamām somām, dažnedažādiem aksesuāriem un ko tik vēl ne... Un pie visa tā vēl n-tās bildes IG ar tekstiem no sērijas “te es ar savu beibi veikalā”, “te mēs no rīta gultiņā”, “te mēs pozējam pastaigas laikā” utt. Nu nez vai sunim tas viss ir vajadzīgs. To vajag cilvēkam. Bet, ja reiz grib no suņa pataisīt sev bērnu, kuru pucēt, ucināt un gar kuru ņemties kā gar cilvēku, varbūt tomēr jāpadomā par kopēju bērnu radīšanu?...

Neons, atvaino, ka Tevis rakstīto pārpratu. Man arī ļoti nepatīk tas, ka ir cilvēki, kuri saviem suņiem vēlas krāsot nagus vai spalvu tikai tāpēc, lai suns izskatītos, piemēram, pēc tīģera. Tāpat vienmēr grūti skatīties uz tiem nabaga suņiem, kuri iespiesti padusē savai īpašniecei, kura apmeklē dažādus pasākumus (skaļi koncerti, televīzijas šovi u.c. publiskas vietas). Tādos gadījumos tiešām gribas teikt, ka saimniekiem, acīmredzot, ir kādas problēmas, kuras tie cenšas kompensēt ar suņa pārvēršanu dzīvā lellē.

Ā nu bantītes un drēbītes man arī nepatīk, bet es par to vien iesmeju, jo katrs izklaidējas pa savam. Būtībā tas ir dārgs hobijs, jo visi tie suņu aksesuāri ir mežonīgi dārgi, no tāda viedokļa ģērbt bērnu ir lētāk. Tas arī ir vairāk lai parādītu savu finansiālo statusu citu suņu saimniekiem. Manam īsspalvainajam(!) sunim gan nav nevienas pašas drēbes, un arī visticamāk nekad nebūs.
Bet tas, kas mani tiešām kaitina ar mazo suņu īpašniekiem, ir nepareiza suņa audzināšana, kad suni uztver tiešām kā bēbi un tad bēbjo - uz ielas u.c. sabiedriskās vietās ņem rokās, tur klēpī, utt. Šorīt staigāju ar savu suni, kā reize zālītē staigāja jorkšīras terjers ziemas kombinezonā un ar matu sprādzi, bez pavadas. Saimniece ieraudzīja mūs, mans suns pienāca saostīties, jorka saimniece sāka brēkt, paķēra savu jau rūcošo jorku rokās, tas jorks rokās rūc, rej.... Kas tas par sviestu? Suns ir suns, tas nekas, ka mazs. Viņam jāļauj saostīties ar citiem suņiem. Tikai divas reizes dzīvē esmu izjutusi pret sevi vērstu agresiju no suņa. Vienreiz tā bija garspalvainā čivava, otrreiz - krievu toiterjers. Tie 3kg man nāca kost kājā. Tas vienkārši nav normāli.

Pipariņ, ja patīk akitas, kāpēc izvēle krīt uz bīglu, nevis šibu? Gluži kā mazas akitas.

Suns un privātmāja ir tas, ka sunim ir iespēja iet ārā, nevis visu laiku sēdēt četrās sienās. Mūsējais bīgls ļoti labprāt to izmanto un vasarā visu laiku gulšņā saulītē.
+ mūsējais nerej un negaudo, var mierīgi laist no siksnas vaļā - nebēg
- spalvas gan met diezgan

IceCream, tas laikam ir ļoti no cilvēka atkarīgs, bet es nevaru iedomāties, kā suns var visu laiku staigāt iekšā - ārā, kaut vai privātmājā. Tā jau liekas baigi forši, skaista, saulaina jūlija diena, +25 grādi, durvis vaļā, suns saulītē ārā guļ. Bet reāli?
Pirmkārt, pie mūsu klimata lielu daļu laika ir lietus un dubļi vai sniegs, es suni visu laiku nelaistu ārā, jo katru reizi jāslauka ķepas, vai arī jāpiecieš totāli piebradāta, dubļaina māja. Man gan arī suns ir tāds - kā ierauga peļķi tā nesas iekšā. Ja kāds ļauj, tad arī izvārtās peļķēs. Otrkārt, aukstie rudeņi, ziemas un pavasari. Nē nu ir cilvēki, kuriem patīk vēsums, bet es neturētu vaļā durvis visu laiku, es taču pati nosaltu ragā. Bet ik pēc pusstundas virināt durvis sunim - es neesmu nekāds šveicars, turklāt tas ir nepareizi no suņa audzināšanas viedokļa, suns nav kaķis, sunim saimnieks ir tas, kas nosaka, kad iet ārā un kad neiet. Treškārt, arī siltā un sausā laikā saimnieks lielu daļu laika pavada darbā un neviens taču neatstāj mājas durvis vaļā, ja neviena nav iekšā.
*
Man liekas, ka mīts par privātmājām un suņiem kā nesalīdzināmi ērtāku variantu par dzīvokli rodas tāpēc, ka parasti privātmājās dzīvo lielākas ģimenes, skolas vecuma bērni, pensionāri utt., un visu laiku kāds ir mājās. Bet, ja privātmājā dzīvo algotu darbu strādājošs pāris, tāpat tas laiks, kad suns neierobežoti var skriet pa pagalmu, ir baigi mazs.

Man šī tēma ļoti sapigā ir , jo šodien savu ģimenes mīluli dēļ kaula vēžā nopoteja.
Kucēns ir, kā bērns :)

Un pie visa tā vēl n-tās bildes IG ar tekstiem no sērijas “te es ar savu beibi veikalā”, “te mēs no rīta gultiņā”, “te mēs pozējam pastaigas laikā” utt. Nu nez vai sunim tas viss ir vajadzīgs. To vajag cilvēkam. Bet, ja reiz grib no suņa pataisīt sev bērnu, kuru pucēt, ucināt un gar kuru ņemties kā gar cilvēku, varbūt tomēr jāpadomā par kopēju bērnu radīšanu?

Protams, tās pārpucēšanas saprotu, bet kāpēc nevarētu likt bildes ar savu suni arī tādā stilā? Ar bērnu var un ar dzīvnieku ne? Varbūt bērnu nevēlas, tieši suni, ap kuru tad ņemas, spēlējas, draudzējas, uztver kā savējo, kāpēc tam būtu jānorāda tas, ka tad jau taisāt bērnu?

choker, viņi pat nesteidzas uzreiz čurāt, ārā tikuši.
default, neredzu problēmas. Kaimiņi nesūdzas un suņi lielākoties guļ. Esam likuši kameru, kad ejam prom, un viņi guļ.

Harmony, kā Tu ieradināji suņus gulēt, kad esat prom? Kaut kā īpaši mācīji? Kad mēs esam prom, mans suns aiz garlaicības un stresa grauž un plēš visneiedomājamākās lietas.

Kakaduu Šiba Inu šķirnes kucēnu es labprāt izvēlētos, ja būtu piedāvājums, bet šķirne ir reta - kucēni dzimst 1 vai 2 kā maksimums un cena ir ap 2 000 EUR. Daudzi speciāli brauc pakaļ uz ārzemēm kucēniem, jo mūsu valstī īsti nav piedāvājuma. Citu piemērotu šķirni sev neredzu, tāpēc es tomēr nosvēros par labu Bīglam. Nolēmu, ka suni ņemšu no audzētavas, kam esot izcili bīgli, mazi augumā un saprātīgi raksturā. :-)

pipariņš, kādas vēl šķirnes esi apsvērusi? Mopši, franču buldogi un šarpeji ir mierīgākas šķirnes, man tie pēdējie gan vizuāli nepatīk. Vēl forši šķiet Džeka Rasela terjeri, bet tie ir nenormāli aktīvi. Ar tiem daudz jāstaigā un jādarbojas, īsti spridzekļi.
Shiba Inu ir forši suņi, viegli dresējami, mums rajonā ir vairāki pazīstami. Vēl no viegli dresējamajiem ir pūdeļi.... Ar bīgliem man nepatīk tas, ka mums rajonā ir kādi 5 pazīstami bīgli, visi saimnieki kā viens saka, ka bez saites nevar palaist. Viņi skrien prom. Man tas nešķiet forši, man patīk aizbraukt uz mežu vai uz laukiem un palaist bez saites, lai izskrienas. Protams, tālu prom no šosejas utt.

Visi mūsu suņi ir bijuši suņu meitenes, jo tās esot mierīgākas (nezinu, cik tas patiesi). Tagadējā dāma ir Džeka Rasela meitene, kuru mierīgi varētu turēt dzīvoklī - pastaigas viņai derdzas un vienīgi šad tad viņa gribés spēlēties, principā dīvānu mīloša būtne.

Ā, vēl dzīvei dzīvoklī ļoti piemērots kandidāts ir basenži.

Esmu sadraudzējusies ar vienu basenži saimnieci. Šie suņi nerej (fiziski to neprot darīt), augumā nelieli, miniatūri, bet ne čivavveidīgi. Nekādas nekārtības mājās nestrādā. Man pazīstamā suņa saimniece ir dzīvokļa cilvēks, kas dzīvo viena un kurai ir klasiskais 8h biroja darba laiks, viņa suni jau no agra kucēna vecuma atstāja uz visu dienu vienu pašu un viss bija OK, nekas nebija sagrauzts, ātri iemācījās nokārtoties ārā. Vienīgi šie pēc rakstura ir diezgan līdzīgi bīgliem - bez saites nepalaidīsi, viņš aizskries prom. Un klausa tikai tad, kad grib. Saimnieks baigi nav autoritāte. Smejamies, ka tas ir pussuns/ puskaķis.

Cerams apņēmība un doma nav atmesta par četrkājaini. :)

Runājot par dzīvokļiem un privātmājām, es arī negribētu piekrist, ka suni var ņem tikai tad, ja ir māja. Es ar savējo bieži vien braucu uz laukiem, kur viņš var iet un skriet, cik vien patīk (nav nekādu ierobežotu pagalmu vai žogu), taču bez manas klātbūtnes tik un tā labāk izvēlas gulēt istabā, nevis pētīt apkārtni. Vienu pašu ar dzīšanu ārā neizdzīt, tāpēc, ja ir aktīvi saimnieki, kas ar suni pietiekoši daudz iet ārā, nedomāju, ka dzīvoklis te ir izšķirošais faktors. Sunim galvenais ir mājas un mīlošs cilvēks blakus.

Kad dzīvoju ar vecàkiem, mums vienmēr ir bijis suns un es zinu, ka man arī vienmēr būs suns. Vienu gan es zinu, tas būs normāla izmēra nevis tie mazie kvekšķi, nesaskatu pilnīgi nekādu jēgu no tāda.
Mēs jau labu laiku zinām, ka mums būs bulterjers, bet pagaidām vēl vēlamies paceļot utt, tāpēc nedaudz jāpaciešas.
Man savā laikā suņi ir tik ļoti daudz ko sagrauzuši un sabojājuši, sākot no apaviem un beidzot ar kosmētiku un dīvānu, bet manā gadījumā tas nav šķērslis. Ar suni vajag daudz ņemties, obligāti dresēt un nepieļaut izņēmumus. Ja sunim nav ļauts gulēt gultā, tad NEKAD viņam nav ļauts gulēt gultā, nedrīkst pieļaut izņēmumus, citādi ar laiku var nākties nožēlot (mūsu mīlulis gan gulēs gultā, visdrīzāk mums pa vidu). :-D
Vienmēr pirms iegādāties suni, vajag kārtīgi izpētīt visu par sugas īpatnībām un prasībām. Ja nav iespējams ar suni noņemties tik daudz cik nepieciešams, tad vai nu labāk neņemt vai arī jau laicīgi samierināties ar sekām.