Dzīve ar suni

Nu ar deviņām stundām katru dienu vienam pašam ir izteikts viss, ka bīgls nudien tam neder. Mums ir vieglāk, mums mājās ir arī skolnieki, kas atnāk dienas vidū un gan izved suni, gan viņam sastāda kompāniju.

Es uzskatu, ka sunim jādzīvo privātmājā nevis dzīvoklī. Nu labi, tos mazos mini sunīšus var dzīvoklī, bet pārējos gan manuprāt nē. Vienīgi tad, ja dzīvoklis ir ļoti liels un tad, ja ir laiks daudzām un garām pastaigām katru dienu. Piekrītu, ka pirmkārt jādomā par dzīvnieku un to, kas viņam būs labāk. Otrkārt, jāpadomā par kaimiņiem. Ja suns ir tāds, kas bieži vai skaļi rej, tad tādu turēt dzīvoklī tiešām ir ļauni attiecībā pret kaimiņiem. Un es personīgi arī nekad neietu ciemos pie cilvēkiem, kam ir suns. Bet nu tā jau mana problēma, kaut gan ticu, ka ir daudz tādu cilvēku.

Daļēji piekritīšu.Mums ar draugu ir bijis vācu dogs,kurš dzīvoja dzīvoklī.Ok,dzīvoklis mums ir liels,bet tik un tā nolēmam,ka sunim būs labāk dzīvot vecāku privātmājā:-DBet viss bija atkarīgs no audzināšanas.Mūsu suns bija ļoti kluss un paklausīgs,bet kaimiņu suns-mopsis,ir nereāli skaļš un visu laiku rēj uz kādu(t)Atceros,ka tā sīkaļa mēģināja uzbrukt mūsu dogam:-DBija ļoti smeiklīgi:-D

Čau! Sapratu, ka ja šo diskusiju būtu lasījusi pirms 2-3 mēnešiem, būtu pamatīgi sabijuesies par bīgla meitenītes iegādi un labi vien, ka šāda diskusija tad vēl nebija. Skaidrs ir viens - viss atkarīgs no kucēna vecākiem un vietas, kur audzis līdz nonācis "īstajās mājās". Mums ir kucīte, kuras vecāki nav mednieki, līdz ar to šis instinkts nav tik attīstīts. Smaržas, protams, interesē, bet mierīgi varam palaist bez pavadas mežā un nekur prom pa pēdām neskries. Bēdīgi, manuprāt, ir visiem suņukiem, neatkarīgi no šķirnes, ja visa diena jāpavada vienatnē, mūsējā mazliet smilkst, bet vispār negaudo un praktiski nerej. Tāpat jāatcerās, ka suņi guļ aptuveni 16 stundas diennaktī un varu galvot, ka mūsējā noteikti guļ 16, ja ne vairāk, tāpēc uztraukties par to, ka paliekot mājās ir garlaicīgi, nevajadzētu. Augumā sīciņa (neteiktu, ka bīgls, manā izpratnē, vispār ir liels suns), bet arī tas ļoti atkarīgs no vecākiem. Stūrgalvīga, tas gan, apmācības nav nekāda medusmaize. Par postījumiem runājot - mācot jau no agras bērnības, var iemācīt, ka sunim ir savas mantiņas, ko grauzt un spēlēties, bet sākumā gan jārēķinās, ka nepieskatītās mantas var pabūt arī bīgliņa mutē.
Kas vēl man šķiet svarīgi - vecums, kurā kucēns tiek paņemts un kur audzēts. Vai tā ir bijusi ģimene vai audzētava, jo mēs paņēmām kucēnu no audzētavas, kur, protams, ar katru kucēnu nenodarbojās individuāli, arī iešana pie pavadas netiek mācīta, nav socializācija ar cilvēkiem, apkārtējo vidi, līdz ar to arī izveidojās bailes no trokšņiem, mašīnām un tamlīdzīgi.
Veiksmi ar jauno mīluli!:-)

Kaimiņu bīgls visu laiku izrakņā manu puķu dobi un lēkā pa to, rejot uz manu kaķi. Besī! :-D:-|

Bīglu - nē. Skaļi, gaudo, ļoti met spalvu, praktiski nav atlaižami no pavadas, paņems pēdu. Toties ļoti mīļi.
Man dzīvoklī ir 5 takši, sestdienās 6 (mamma savējo ved pieskatīt, kas būtībā arī ir mans dokumentos). Problēmu nekādu. Pa dienu guļ, izejam ārā, paēd un guļ tālāk. Šobrīd sanāk, ka 12 stundas paliek vieni, bet pēc mēneša šis periods būs garām un būs tikai 8 stundas. Bet arī tagad nekas nav piečurāts, piekakāts vai sagrauzts

Tās, kas saka, ka sunim vajag privātmāju. Ko, jūsuprāt, tas suns pagalmā dara? Atstās to bīglu uz visu dienu ārā? Vairākus gadus nodzīvojām privātmājā ar pagalmu - suņi vienmēr bija ar mani istabā. Vienīgais labums, ka man bija ērtāk atvērt durvis, lai iet un pačurā, nebija jāiet līdzi, bet 10 minūtes un visi jau sēdēja pie durvīm, viņiem tur vieniem nav, ko darīt. Pagalmā atstāti suņi aiz garlaicības rok bedres, grauž krūmus, mūk prom klaiņot, aprej visu, kas kustās un nekustās vai vienkārši guļ.

Harmony, es jau kurā dzīvnieku diskusijā nevaru beigt priecāties par taviem skaistuļiem(s) It sevišķi 3.no kreisās ir ārkārtīgi skaists dzīvnieciņš(l)

Paldies, tie pirmie divi no kreisās ir viņas bērni :)

Harmony, taviem takšiem varbūt reāls challenge, kurš ilgāk “nepieliks bikses”. Ja nopietni, domaju jebkura gadījumā viņiem ir kompānija, tāpēc arī ir tik mierīgi.

kā var 6 suņus turēt dzīvoklī?? es tiešām nesaprotu! man kaimiņienei vienu stāvu virs manis bija viens taksis, un es jau nevarēju izturēt to drausmīgo riešanu.

Dzīvnieks no cita dzīvnieka atšķiras - tāpat kā ar cilvēkiem. Nevar teikt, ka grauzīs visu vai mēslos, ja dažādi apstākļi to ietekmē - gan, kur paņemt, cik gados, kā ievests mājās, kā radināts, kā apietas ar viņu utt.

Un vispār jāpiekrīt, ka daudz iebildumi par to, ka nav māja, ir no dažādām pusēm apsaktāmi. Vienīgais, ka vienu pašu var laist ārā, ja ir žogs, citādi tāpat, paskrien un visu izdara, tad jau skatās pa logu un grib iekšā - tā vieniem draugiem riktīgi mīlīgi viens dara. :D Pa dienu vairāk guļ, gaida mājās, atpūšas, savas mantas pazelē. Nebūt nav tā, ka dzīvoklī nevar.

Par māju v dzīvokli - atkarīgs arī, kāds dzīvoklis. Ja vienistabas /mazs divistabu dzīvoklis tad sajūta droši vien tāpat kā lācim viņa voljērā zoodārzā. Ja dzīvoklis ar lielu plašumu un saimnieki regulāri ved ārā, tad citādāk.

Vispār citreiz skatos uz pārīšiem, kuri iegādājas suni un tad nu tik ņemas ap to kā ar bērnu. Arī biški dīvaini tas no malas izskatās... Suns ir suns.

Atvainojos, bet šis man tiešām liekas dīvains uzskats. Man ir suns un es tiešām varu nekautrējoties apgalvot, ka viņš man ir bērna vietā. Mīlu viņu, rūpējos par viņu un viņa dēļ atdotu da jebko, jo suns ir mans labākais draugs. Bērnus neplānoju, tāpēc visas savas rūpes veltu sunim, līdz ar to dīvains šķiet uzskats, ka pret suni nav jāizturas kā pret bērnu. Man liekas tieši pretēji - ir un kā vēl! Suns ir jāskolo, jārūpējas par tā veselību, labsajūtu, jāaudzina un jāvelta tam sava uzmanība. Kā tad lai izturās pret suni? Pieķēdēt pie būdas un barot ar grūbu putru, tikai tāpēc, ka viņš jau ir tikai suns, tāpēc zemāks par mums, augstāk stāvošajiem cilvēkiem?

Vispār citreiz skatos uz pārīšiem, kuri iegādājas suni un tad nu tik ņemas ap to kā ar bērnu. Arī biški dīvaini tas no malas izskatās... Suns ir suns.

Suni ņem, lai to mīlētu, suns nav nekāds darba zirgs vai govs. Ja neesi gatavs sniegt dzīvniekam mīlestību, vienkārši neņem to. Jā, mēs esam viens no šiem pārīšiem, mums patīlkk dzīvnieki un nepatīk bērni un mēs tos neplānojam, ja kādam tas šķiet dīvaini, lai skatās un brīnās. :-D Katram savs.

Man ir ļoti ļoti aktīvs suns nelielā īrētā divistabu dzīvoklī, bet atšķirība ir tāda, ka ja mūs rīt izliktu no dzīvokļa, mums būtu iespēja tikt pie savas dzīvesvietas; bez šāda "back-up" es laikam suni negribētu. Par šķirni runājot, mums ir jauktenis, jo ar vīru nevarējām vienoties par suņa šķirni. Man patīk takši, mopši. Vīram patīk stafordšīras terjeri, šarpeji. Jā, ar suni ir diezgan grūti, bet es nenožēloju suņa iegādi, jo dzīvnieki tomēr sagādā ļoti, ļoti daudz prieka un piespiedu kārtā liek saimniekam būt aktīvākam, nevis dirnēt dīvānā. Kopš mums ir suns, esam bijuši tik daudzos pārgājienos kā nekad savā mūžā. Suns mums ir bijis pat 2 dienu laivu braucienā, kā arī tiek ņemts uz Vecrīgu un uz kafejnīcām u.c. vietām, kur ar suni oficiāli laiž.
Dažas lietas no manas pieredzes:
1) Sākumā, kucēna vecumā, suni praktiski vispār nevar atstāt vienu. 3 mēnešu vecumā suni var atstāt max. uz 3 stundām, 4 mēnešu vecumā - uz 4h, utt., un tad no 6 mēnešu vecuma jau var skatīties. Suns ir bara dzīvnieks un ļoti pārdzīvo saimnieka prombūtni. Par laimi, mums abiem ir tāds darba laiks, ka var samenedžēt tā, ka suns nekad ilgāk par 8h nav mājās viens.
2) 2h pastaiga dienā ir minimums. Var kombinēt 0,5h no rīta un 1-1,5h vakarā, piemēram, bet nu mans suns konkrēti jūdzas, ja pastaiga ir īsāka. Arī privātmājās dzīvojošie suņi ir jāved pastaigāties un suņu skolā mums teica, ka 1,5h ir pats minimums. Jāizvērtē, vai Tev tas ir pluss vai mīnuss. Mums tas ir pluss - izkustamies paši.
3) Kucēna vecumā piečurāti un piekakāti stūri ir norma. Mums likās, ka mūsu suns nav īsti normāls, bet nē, ap 5 mēnešu vecumu tas pāriet, ja suni māca. Kā man teica vetārsts - kucēna vecumā līdz 50 peļķītēm dienā ir normāli.
4) Par sagrauztajām lietām runājot, nepaslinkojiet un vērtīgākās lietas noslēpiet. Suns fiziski netiek klāt nevieniem mūsu apaviem, visi vadi ir sacelti uz augšu. Neizskatās diez ko estētiski, bet kucēna vecumā ar to jārēķinās. Var sagādāt sunim mantiņas, kuras var grauzt un kuras pilda izklaides funkciju (piem. Kongas, kurās var iepildīt dažādus gardumus).
5) Un jā, tas ir padārgs prieks.

Jā, mēs esam viens no šiem pārīšiem, mums patīlkk dzīvnieki un nepatīk bērni un mēs tos neplānojam, ja kādam tas šķiet dīvaini, lai skatās un brīnās.

Identiski manai attiecību situācijai. Mums nepatīk bērni, tāpēc tos neplānojam, savukārt ļoti mīlam dzīvniekus. Pagaidām ir viens liels suns, bet, ja nebūtu tik aktīvs dzīvesveids, tad noteikti būtu vēl vairāk dzīvnieku. Tā kā bieži ceļojam apkārt pa pasauli, suns vienmēr ir līdzi un tiešām uztveram viņu kā savu bērnu. Nedod dievs, ja ar viņu kas notiktu. Es vispār esmu tāds cilvēks, ka man dzīvnieki rūp vairāk kā cilvēki, un man vienalga, ja tas izklausās nepareizi.

Vēl viena būtiska lieta, problēma, ar ko saskaramies kā ceļot mīloši cilvēki- kam atstāt suni, kad dodamies ceļojumos. Tas nav vienkārši. Suņu viesu mājas it kā ir opcija, bet tas tāds patversmes variants. Pirmkārt, padārgi, ja grib atstāt uz 1-2 nedēļām, otrkārt, suns ir lielā stresā, treškārt, tur var savākt visu slimību buķeti. Ne mani radi, ne vīramāte suni nepieskata un nepieskatīs. Nekad. Mana mamma vispār pateica: Vediet atpakaļ, kur paņēmāt. Mums ir ļoti ļoti paveicies ar to, ka vīra brālis ar sievu ir suņu mīļi un esmu labās attiecībās ar sunes brāļa saimnieci. Bet, neskatoties uz dzīvi privātmājā un suņa esamību, cilvēki nelabprāt uzņemas tādu atbildību, jo ar diviem suņiem ir trakums. Ja suņi nesadzīvo, tas ir vāks. Mūsējā nav privātīpašnieciska, bet pretī var būt privātīpašniecisks suns, tad ir jākaro ar viņiem abiem. Ja abi suņi labi sadzīvo, tad mana ir hiperaktīva un tur iet ņigu ņegu pa gaisu, draudzenes tētis teica, ka domāja, ka prātā sajuks, kā viņi dauzījās. Un, ja dzīvnieki nav kastrēti, var aizmirst par pieskatīšanu ģimenēs, kurās ir pretējā dzimuma suns: saimniekiem ir nostop pornofilmas live versijā. Sekas - bez komentāriem.
Visgrūtāk ir tad, ja jāpieskata ir 1 vai 2 diennaktis, jo suns ir vēl ne savā ādā, stresains, nepieradis, ar saimnieku suni rīvējas, utt. Savukārt pieskatīti uz 1 vai 2 nedēļām daudzi baidās, bet īstenībā tas ir foršāk, jo pirmās 2 dienas suns adaptējas un pēc tam jau sadzīvo normāli.

Es vispār esmu tāds cilvēks, ka man dzīvnieki rūp vairāk kā cilvēki, un man vienalga, ja tas izklausās nepareizi.

Jūtu, ka mēs reālajā dzīvē varētu sadraudzēties. :-D

Tās, kas saka, ka sunim vajag privātmāju. Ko, jūsuprāt, tas suns pagalmā dara? Atstās to bīglu uz visu dienu ārā? Vairākus gadus nodzīvojām privātmājā ar pagalmu - suņi vienmēr bija ar mani istabā. Vienīgais labums, ka man bija ērtāk atvērt durvis, lai iet un pačurā, nebija jāiet līdzi, bet 10 minūtes un visi jau sēdēja pie durvīm, viņiem tur vieniem nav, ko darīt. Pagalmā atstāti suņi aiz garlaicības rok bedres, grauž krūmus, mūk prom klaiņot, aprej visu, kas kustās un nekustās vai vienkārši guļ.

Tieši precīzi mans viedoklis, šo saku visiem, kas apgalvo, ka suns der tikai pritvātmājai. Īstenībā te nav NEKĀDAS loģikas. Šis ir ērti tikai pirmos 4-6 mēnešus (bet kas gan ir 6 mēneši?), lai mācītu suni nokārtoties ārā, jo iziet ārā pagalmā ir ērtāk nekā vest no Ziepniekkalna daudzstāvenes 7.stāva. Pēc tam - nekādas atšķirības. Ar suni ir jāiet staigāt, tie, kas palaiž suni privātmājas zālājā un paši iet dzer alu, principā pārkāpj MK noteikumus par dzīvnieku labturību. Tā darīt nedrīkst. Jā, tas ir ērti, ja tev ir 40 grādu temperatūra un tu izlaid suni pačurāt, bet tā nevar darīt ikdienā, staigāt ir jāved, ar suni ir jādarbojas, jāspēlējas, jāmet bumbiņa, utt. Un tu ko, iesi uz darbu un suni atstāsi ārā? Lietus, kura, sniegs, vienalga ārā? Nu ne taču, arī privātmāju suņi dzīvo iekšā un ar nepacietību gaida savu saimnieku, lai ietu garā pastaigā ārpus sētas.