Ko viņām teikt?

Maju satiri rakstitajs:-D

Ņemot vērā, ka mokos ar bezmiegu, un neko jautrāku, ko darīt, neatrodu, tad nu izklaidēšos, iztēlojoties, ka šī ir reāla problēma.
Jēga kaut ko rakstīt, ja pat meitenei baidies parādīt? Kam tad Tu rādīsi savus darbus? Mātei Terēzei vai viens pats vakaros zem segas ar lukturīti pārlasīsi?
Mans domāt, ka meitenes ar jautājumu "ar ko Tu nodarbojies" jautā par profesiju vai hobijiem. Izskatīsim katru variantu atsevišķi. Ja rakstīšana ir Tava profesija, tātad kaut kur Tavi darbi tiek publicēti, un tie tā pat ir pieejami. Tātad ja ļoti grib, var atrast, un iespēja, ka kāds "draugs" kuru aiz muguras aprunā apraksti, pats šiem stāstiem uzies un nebūs īpaši priecīgs. Tad nu kāda starpība, vai meitene šo personu Tavā stāstā atpazīs vai nē?
Ja tā nav profesija, bet raksti kladītē ar pildspalvu sava prieka pēc, un citi tam netiek klāt, un esi izvēlējies kādai meitenei pastāstīt par savu aizraušanos, tad Tu vari izvēlēties, vai vēlies savus kopotos rakstus rādīt meitenei vai nē, un ja rādīt, tad ko tieši no visa. Pamatojot savu rīcību, kā vien vēlies - "pārāk personīgi", "varbūt citreiz", utt.
Jautājums - vai tiešām trūkst tēmas, par ko rakstīt, ka jāapraksta sava vienreizējā pieredze vizinoties mikriņā?

MissMia, es nopietni pajautāju starp citu. Ja, es nerakstu visu laiku par vemšanu. Īstenībā man ir tikai viens stāsts par to.
Parasti es rakstu par to, ka es čamdinu meitenes naktsklubos un jau ka vienu gadu izmisīgi mēģinu dabūt seksu no kādas un neviena man nedod. Piem., man ir stāsts, kā es iepazinos naktsklubā ar vienu sievieti. Sākumā es ar viņu flirtēju un izmaksāju viņai brokastis Lauvas Namā, domājot ka seksa laikā vienkārši aizvēršu acis un iedomāšos, ka dražu Andželinu Džoliju. Bet tā sieviete bija tik neglīta, ka es aizbēgu un viņa gaidīja mani naktsklubā divas stundas. Kad es beidzot uz turieni atnācu, viņa JOPROJĀM TUR STAVĒJA UN GAIDĪJA MANI. Un es no viņas pēc tam visu vakaru slēpjos.

Tad ko man darīt, ja sieviete vaicā ar ko es nodarbojos vai prasa paradīt savu mākslu?

Tā nav māksla, tā ir huiņa!

Un es no viņas pēc tam visu vakaru slēpjos.

kur? wc?? :D

Ņemot vērā, ka mokos ar bezmiegu, un neko jautrāku, ko darīt, neatrodu, tad nu izklaidēšos, iztēlojoties, ka šī ir reāla problēma.

Tava iztēle laikam ir jaudīgāka nekā Doktoram Parnassusam :)

7heaven, skaust?

Visa tava butiba ir saja dziesma. https://www.youtube.com/watch?v=ONAL9kqwqvQ
Launakais ko tev kads var izdarit ir neatbildet tev.

Got it! Es izdomāju. Es tagad zinu ko viņām teikt! Un tas taču bija tik vienkārši! Kā es varēju to nepamanīt? Es teikšu, ka nodarbojos ar BTC spekulēšanu. Tagad visi zina kas tas ir, tāpēc ja runāšu pārliecinoši – it kā vajadzētu nostrādāt. Pie tam es nesen par viņiem rakstīju rakstu. Teikšu, ka man ir savas videokaršu fermas.

Ka nesen pārdevu dažus BTC, kuri man bija saglabājušies no 2009. gada (teikšu ka nopirku un speciāli glabāju tik ilgi, lai pēc tam izdevīgāk tos pārdot – padomās, ka esmu ne tika bagāts bet pie tam arī vēl gudrs, he-he!). Pa šo naudu, ko es dabūju no dažu BTC pārdošanas es nopirku sev divus dzīvokļus – vienu pašlaik izīrēju, bet otrajā man ir remonts. Pēc tam pajautāšu vai var pie viņas pārnakšņot. Man liekas, ka vajadzētu nostrādāt. ;-)

Pēc šitā es beidzu tev ticēt un saku, ka tev nav pilns rublis :-(

Toties man ir daudz bitkoinu. ;-)

Bitkoins Tev neaizstās nepilno rubli..

Visi ģēniji bija traki. ;)

:-D:-D:-Djā, bet šis nebūs tas gadījums. Viņi bija apveltīti arī ar gudrību.

Ja esi gudrāka par mani, tad, lūdzu, uzraksti ko man teikt meitenēm, jo man gan liekas, ka ideja ar bitkoiniem ir laba – tas ir moderni, visi par viņiem ir dzirdējuši.

Hahahaha, perfekta lasāmviela vakara relaksam. :D
Ar ko stāsti par meiteņu spaidīšanu naktsklubos ir labāki par to, kurā apraksti, kā pievēmi mikriņu? :D
Rakstīšanas un autordarbu radīšanas burvība ir tajā, ka iespējams patiesus stāstus pastāstīt kādā gaismā vien vēlies, ja vien to māki. ;)
Pēc Tevis rakstītā varu spriest, ka tu neesi pat rakstnieka domas cienīgs. Kas attiecas uz draugu atainojumu savos stāstos - es rakstu grāmatu, kuras gandrīz visi tēli ir reāli eksistējoši cilvēki. Izvairos viņus aprakstīt pilnīgi un galīgi negatīvi, noteikti nenomelnoju viņus vai kā citādi nepazemoju, jo rēķinos, ka manu darbu lasa kopīgi paziņas, kuri atpazīst konkrētos cilvēkus. Tas nenozīmē, ka nedrīkst rakstīt neko sliktu, vienkārši vai nu tas jāmāk darīt korekti, vai arī nav jāraksta vispār. :) ;)

Cik tev bija vajadzīgs lai kļūtu par rakstnieci?

sakuma vina sakartoja dzivokli, tad pabeidza vidusskolu tava gadijuma talmaciba, un atrada darbu!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

Es Tev iesaku būt tādam, lai vari teikt taisnību par to, kas esi un ar ko nodarbojies, lai nav nekas jāizdomā.(t) Vai arī nekaunies par sevi un saki taisnību.