Es ticu, ka pāris var dzīvot laimīgi kopā un nekrāpt. Tāpat arī ticu, ka pieaudzis, saprātīgi domājošs, atbildību uzņemties spējošs, godīgs un uzticīgs cilvēks, kurš ciena savu laulāto partneri, situācijā, kad sagribēs citu miesu, citas sajūtas, godīgi pirms tam izšķirsies no esošā partnera/-es un tikai tad gulēs ar to otru.
Ir absolūti nepiedodami tas, ja cilvēks vispirms izdomā pamēģināt kādu citu, lai saprastu, vai ir labāk, un tikai tad domā par to, pie kura varianta tad pieturēties.
Es ticu, ka mīlestība var beigties, ka cilvēki var mainīties, ka laulātajā draugā var pazust tie iemesli, kādēļ otrs viņu iemīlēja. Es ticu, ka cilvēka dzīvē var uzrasties jauns vīrietis/sieviete, kurš "norauj jumtu" un kurš ir daudz labāks par esošo partneri. Es ticu, ka pāris var mēģināt strādāt pie laulības saglabāšanas, taču rezultāts tik un tā būs negatīvs - viņi izšķirsies. Ne visām attiecībām un laulībai ir lemts pastāvēt līdz mūža galam pēc principa "ilgi un laimīgi".
Bet es nekad, NEKAD nesapratīšu gulēšanu vai cita veida tuvību ar kādu citu, kamēr esi attiecībās. Un tam nav itin nekāda attaisnojuma.