Būt kopā un nekrāpt?

Diskutēt vēl var par to - vai piedotu/nepiedotu un kādos konkrēti gadījumos, kādai jābūt aptuveni situācijai, lai rīkotos/nerīkoties pēc viena vai cita scenārija.

Nu ja to uzzina vispār.

Ja krāpj, tas nozīmē, ka attiecībās kaut kas nav kārtībā!
Es ticu, ka ir tas viens cilvēks, ar kuru monogāmija strādā, taču atkarīgs no tā, kad to cilvēku atrod. Varbūt kādam palaimējās, un tas ir pirmais, citam/ai varbūt 4. partneris.
Un jā, piekrītu, ja domas un enerģija jau sāk saistīties ap citu vīrieti/sievieti , tad tur jau ir plaisa attiecībās, jo līdz ko savu enerģiju nodod citam, nevis savam partnerim, tā partneris paiek otrā plānā, un tad jau nekas labs vairs nevar sanākt. Tās manas domas :)

Es gribētu ticēt, bet skatos uz to skeptiski, jo redzot kas notiek apkārt. Spriežot pēc iepriekšējām attiecībām. Šķiet,vismaz 9
0% krāpj. Es piedot nespētu. Tā būtu milzu nodevība un es nespētu aizmirst un neatgādināt, kur nu vēl uzticēties. Man ir uzskats - spēja vienreiz, spēs vēlreiz. Un par tām zelta kāzām. Man vecvecākiem 50+ gadu laulība. No malas saticīgi un var likties ka jā, pasaka, bet jaunībā vectēvs staigāja pa kreisi regulāri... pat gandrīz šķīrās. Uz vecumu jau viss norima, dzīvo saticīgi, no malas liktos, ka nekas nav bijis, bet bija un kā vēl. Takā man ir nereāli grūti ticēt. Pati esmu krāpusi iepriekšējās attiecībās(pārgulējusi gan nē), man uzmācas precēti un aizņemti. Varu par sevi pateikt - vairs nekad to nedarīšu... bet mēs nevaram tak 100% zināt par partneriem saviem.

Japiekrit Selenai, ka var kludas pec iekrist kada cita gulta? Kadiem apstakliem ir jabut, lai tik talu noklutu? Ja runajam par to, ka gribeja pameginat ar citu, bet saprata, ka labak ar tevi, tad absurds.. Jus buvejat attiecibas ar viriesiem, kuri gatavi padoties un skriet pie citas pie pirmajam grutibam? Un pec tam vel nespej izlemties pie kuras labak? Paies laiks un pameginas kadu citu, kura izradisies labaka. Ja ir sada uzvere, nebrinos, ka nav ticibas monogamijai.

Būtībā, es nepazīstu nevienu cilvēku, kas no sirds ir piedevis krāpšanu. Ar to var mēģināt sadzīvot, bet aizvainojums ir uz mūžu. Pat ja paliek kopā, attiecības ir neatgriezeniski sabojātas. Iestājas izdzīvošanas instinkts, ir ērti sisties pa dzīvi divatā, bērni aug ar abiem vecākiem, nekas nav jāmaina. Tikai jūtu pasaulē ir "pamatīgs caurums".

Saplēstu krūzi var salīmēt, bet nekad to nevarēs padarīt atkal veselu tā, lai plaisa nav redzama un pamanāma. Tāpat arī tādas saplēstas attiecības... Piemēram, mans vīrietis nelieto alkoholu un ne uz kādiem tusiņiem bez manis nedodas (es jau vairs arī nē), tad, ja krāptu, tā būtu apzināta rīcība skaidrā prātā, nevis kaut kāda kļūda vai tml., ko varētu norakstīt uz prāta aptumšošanos. Un, jā, es ticu, ka viņš nekrāps un es arī nekrāpšu, ja man būtu šaubas vai neticētu, kamdēļ tad vispār veidot attiecības, ja nav uzticēšanās otram cilvēkam?

Var nekrāpt ( vismaz es tā pagaidām domāju), ja tu cilvēku respektē un mīli... un ja nevēlies izpostīt attiecības vai sāpināt otru. Ja esi vāja/vājš un tev nav respekts pret otru, tad protams... varbūt tev arī nekad nebūs attiecības, kurās viens otru nekrāpsiet.
Esmu bijusi ilgās attiecībās, kurās viens otru nokrāpām pēc vairākiem gadiem, bet lai arī piedevām... attiecības vairs nebija tādas, kādas sākumā... un nepagāja ilgs laiks, kad izšķīrāmies, lai gan uz to brīdi vairs nekrāpām. Vienkārši atradās cits iemesls, kas kaitināja un nodevība, lai gan likās, ka piedota - nekad nepameta apziņu.
Tagad ir jaunas un super attiecības (lai gan likās, ka vairs nekad neiemīlēšos un vīrieši ir cūkas), kurās esmu laimīga un mēs abi viens otru mīlam. Abi uzskatam, ka ja cilvēks krāpj, tad nav jēgas palikt kopā, ja gribas ko citu.
Viss ir atkarīgs kam tu pats/pati tici.

Ticu. Spriežu pēc sevis, man sekss bez stiprām jūtām neinteresē, nekad nav bijis tāds kārdinājums. Tāpēc ticu, ka ir arī vīrieši, kuri ir tādi, zinu dažus. Tak čto, jā, ticu.

Ticu. Spriežu pēc sevis, man sekss bez stiprām jūtām neinteresē, nekad nav bijis tāds kārdinājums.

Piekrītu. :-)

Cik var ticēt statistikai, tad 90 % to ir darījuši, vismaz vienreiz.
Kad tas ir nācis gaismā, iemesli otrai pusei vairs neinteresē. Fakts ir noticis. ( lielākoties jau viss tiek noslēpts)
Kaut gan ja šie iemesli būtu zināmi jau pirms fakta, nekas varētu arī nenotikt.
Ja dzīvo attiecībās ar dvēseli, dvēselē, tad jau būtu jājūt ka otru pusi kaut kas neapmierina, vai kaut kas krājās un briest.
Vajadzētu redzēt ka otrs kaut ko nepasaka līdz galam, vai nevar pateikt.
Vai arī man viss ir ok un tad jau arī otrai pusei ir ok.
Jā protams, ikdienas steiga, aizņemtība, pienākumi, atbildība un bāc gatavs. Ērzelis / palaistuve, viss skaidrs.
Tas taču ir tas pats cilvēks kas bija attiecību sākumā.

Ticu monogamijai un krapsanu nepiedotu.

+++
Un kurā brīdī tas kļūst par normu? Loģiski, ja jau paši cilvēki to uzskata par normu, jo lielāka daļa krāpj. Loģiski! Krāpj un krāps, jo ir taču "statistika" - visi krāpj, un es arī varu. Tieši tā - svešā gultā nevar iekrist netīšām. Tā ir apzināta izvēle!

Ja cilvēks, apskatot statistiku, nodomā un nolemj, ka es tad arī krāpšu, jo cipari liecina, ka tā esot norma (ko interpretē konkrētais indivīds), tad vispār tālāk labāk nedomāt, lai savās prāta dzīlēs neapmaldās. :D

Sen gribēju Tev pajautāt - Tev kaut kāds korķa sindroms, ka tik akūta vajadzība komentēt ik pēc katra komentāra? Ņemot vērā, ka neesi tēmas autore, tad dīvaini, ka uzskati par nepieciešamu komentēt visu. Ok, saprotu, ka lakoniskums nav Tava stiprā puse, bet.. mož vismaz pacenties ietērpt savu viedokli vienā-divos komentāros. Pa lielam Tavas domas vispār neinteresē, bet traucējoši ik pēc komentāra-diviem lasīt Tavu demagoģiju un uzspiesto viedokli

macaw ir Dūja?

meksikanka, kur man pēc katra cita cilvēka ir mans komentārs?

Nē, Dūja te kaut kur arī ir, bet viņam abām ir vienāda diagnoze vienkārši

Noteikti nepiekrītu, būtu labi, ja tas tik vienkārši

Ja cilvēks ir atmetis smēķēšanu, tas nenozīmē, ka viņš nepīpēs, norausies tāpat. :D
Un vienmēr nesmēķējošs cilvēks var kļūt smēķējošs.
Secinājums no diskusijas- nenokrāpjot otru, nemaz nevar nodzīvot skaistu mūžu kopā, ja nenokrāpsi , būsi nūģis.

Cik var ticēt statistikai, tad 90 % to ir darījuši, vismaz vienreiz.

Esmu dažas krāpšanas statistikas internetā redzējusi, bet nekad 90 %... Pārsvarā 50-60 %, līdzīgi abos dzimumos.

Spīdola kā tas draugs reiz teica, kāzas nav priekš viņa un savā dzīvē negrib precēties, viņam tas asociējas ar papīra ķēpāšanu un neko vairāk.