Kā reaģē uz asarām?

Nedomāju, ka jārunā tikai par vīriešiem... Manuprāt, arī sievietes, redzot pieaugušu cilvēku raudam, izjūt dažādas emocijas un bieži vien apjūk, nezinot kā īsti uz ko tamlīdzīgu reaģēt. Mani, piem., konkrēti besī regulāri raudulīgi un čīkstulīgi pieaugušie. Žēl nav nemaz, ja nav notikusi patiesa traģēdija vai ir kāds tiešām nopietns iemesls.

Sākšu ar sevi. Diemžēl, esmu "raudāmais" cilvēks, bet neesmu no tām kuras raud, lai kaut ko panāktu (raudāšanu nemāku kontrolēt :D) un pat ja gribētu uz manu vīrieti šis neiedarbojas pārsvarā, citreiz pat sāk dusmoties, jo raudu, bet nespēju izstāstīt par ko (ir dienas, kad pēc smagas darba dienas pārnākot mājās varu izplūst asarās, kad viss ir smagi sakrājies).

Mani, piem., konkrēti besī regulāri raudulīgi un čīkstulīgi pieaugušie. Jeb tādi kā es :D Bet vienīgā vieta, kur atļaujos raudāt ir mājās un viss tiek draugam!

No malas palasot savu uzrakstīto, secinu - nabaga draugs :-(:-D

Nē, nu ir atšķirība - raudāt, jo ir sakrājies, vai raudāt, jo kaprīzs cilvēks (kurš manipulē ar asarām). Pirmajā gadījumā - parasti tāds cilvēks negaida kaut kādu reakciju no tuviniekiem, bet vnk nolien kaut kur klusā vietā (mājās kādā no istabām) paraudāt un izlādēties, otrajā gadījumā - tiek rīkots teātris ar specefektiem. Un, lūk, ko tādu es nespēju paciest... Pašai arī uznāk raudamais šad tad. Ko vīrietis dara? Vai nu līdzjūtīgi suņa acīm pasēž blakus vai liek man mieru un ignorē, kamēr mani “atlaiž”.

Pedējo reizi,kad raudāju,draugs uztaisīja ar mani selfiju un pateica,ka ja nepārstāšu raudāt izliks to Facebook:-D:-D:-D:-D

Mans draugs nekad neliekas mierā, līdz neuzzin iesmeslu. :-DTas pat citreiz kaitina, jo iemesla nav un gribas vienkārši palaist emocijas. :-D

Neons, atceros, kad visusskolā vienai klasesbiedrenei perfekti padevās manipulēt ar skolotājiem izspiežot asariņu un tas bija tipisks tevis minētais otrais gadījums :D

Nesen biju uz randiņu. Tikko kā satikāmies ar puisi, man vējš sapūta acis un nobira asara. Puisis - Tu raudi? Wtf? :D
Uzreiz sapratu, ka tas nebūs mans vīrietis. Esmu emocionāla un daudz bimbāju. :D

JD, labāk ātrāk nekā vēlāk :D

Ar pārlieku emocionāliem cilvēkiem vienmēr ir traki... :-P Izsaku līdzjūtību jūsu draugiem un tuviniekiem, kuri nav tik emocionāli, bet spiesti ar jums sadzīvot. :-D

Varbūt man kaut kas nav ok ar emocijām, bet es ikdienā nekad neraudu par kaut kādām savām nebūšanām vai problēmām. Ir, kad kļūstu emocionālāka, sentementālāka, piemēram, PMS laikā, bet uz asarām vienkārši nepavelk.
Esmu raudājusi pie skumjas filmas, tuvinieku bērēs vai kāzās, varbūt vēl kaut kad - neatceros. Līdz ar to tādu noteiktu drauga reakciju neesmu novērojusi.

Es arī diemžēl esmu raudātājs, agrāk tāda nebiju, bet tagad asaras pašas laužas ārā pat pie sīkumiem. Tas noteikti nav kaut kādai manipulēšanai, jo parasti vēl pie tam cenšos savaldīt tās asaras un tas ļoti labi ir redzams (visādas jocīgas grimases, kad jūti, ka asaras tūlīt šausies ārā, bet centies nelaist :D ) Vīrietis ļoti labi reaģē, samīļo, sabučo. Vienreiz pateica, ka viņam katra mana asariņa mīļa. :-D Visbiežāk gan man tas izpaužas PMS laikā, tad nu man liekas, ka pie vainas hormoni. (e)

Neviens nespiež būt kopā ar 'pārlieku' emocionālu cilvēku vai kaut kā ūber katastrofāli (tb dīvaini, riebīgi, ļauni, izsmejoši) pret to izturēties.

Esmu solidāra ar Neons. Besī ārā bimbātāji :-D

Es raudu reti, un tad vīrs sākumā mēģina racionāli atrisināt manus pārdzīvojumus - ja neizdodas, tad sadusmojas, aiziet prom un gaida, kad beigšu raudāt. :-D

Neraudu pārāk bieži, citādi pati sev kristu uz nerviem. Ja raudu, tad par situācijām, kas ir ļoti skumjas un tad es pat necenšos valdīties. Draugs man pagadījies pats visai emocionāls līdz ar to saprot un dusmīgs jau nu gan par to nepaliek. Visbiežāk jau uzsmaida, samīļo, atstāj vienu, jo jūt, ka gribu pabūt viena. Vienreiz raudāju kā traka, kad draugs pateica par sev nopietnu slimību, tad vienkārši abi kopā birdinājām asaras, arī tā ir gadījies.

Esmu raudājusi pie dziesmām, seriāliem, filmām. Tāpat esmu raudājusi, skatoties mīļas fotogrāfijas, video ar sev tuviem cilvēkiem/dzīvniekiem, kuri ir jau tajā saulē. Bet esmu tāds cilvēks, ka nekad, ja vien tās nav patiesas sēras (bēres, piemēram), neraudu citu cilvēku klātbūtnē. Nekad! Drīzāk tēlošu, ka viss ir kārtībā, ka man nesāp sirds, ka esmu vienaldzīga utt., bet nekad neizrādīšu savas sāpes citiem. Līdz ar to, mani vienmēr mulsina un ļoti nepatīkami liek justies cilvēki, kuri manā klātbūtnē raud, jo nemāku atrast pareizos vārdus, ko tādos brīžos teikt. Tieši otrādi - nereti aizsvilstos un uzbļauju, lai pārstāj raudāt. Zinu, ka tas nav pareizi, bet citādi nemāku. Ja gribas tā kārtīgi izraudāties, tad izraudos vienatnē - vai nu mājās vai kapsētā pie tuviniekiem. Viss. Visās citās vietās uz sejas ir dežūrsmaids, pat tad, ja dvēseli uz pusēm rauj. Nezinu, cik labi vai slikti tas ir, bet tāds nu es esmu cilvēks.

http://spoki.tvnet.lv/foto-izlases/Neredzets-bujans-913-26dala/861998/1/2:-D
Vīrieši laikam šādi jūtas,kad meitene raud:-D

16. Attēls.:-D