Agrāk to tik izteikti nebiju pamanījusi, bet nu jau man šķiet, ka ir par traku. Nav gluži tā kā šovā "Vācēji", bet tik un tā nedaudz dīvaina izturēšanās no mammas puses.
No vecāku mājām gribēju izmest visas vecās un nevajadzīgās mantas, piemēram, cauras, novalkātas drēbes, vecus zābakus, darba burtnīcas, pierakstus, kas glabājušies gadiem ilgi no skolas laika un citus krāmus, lai mājā neaizņem vietu. Tā nu visus krāmus saliku maisos un teicu, lai vēlāk izmet. Tā bija vienu reizi, otru, trešo, līdz pamanīju, ka visi šie maisi krājas divās neapdzīvotajās istabās. Aizbildinājums ir tāds, ka tās visas mantas ir pirktas par naudu un izmest nedrīkst, ja nu kādreiz noder. Vēlāk maisu saturs tika revidēts un šis tas atgriezās skapī, man nezinot. Tas pats ir ar vecajām Krievu laiku mēbelēm - izmest nedrīkst, jo labākas nekur neatradīs, tas nekas, ka māja jau piebāzta ar visādiem krāmiem.
Vienu dienu meklēju tīrīšanas līdzekli, bet skatos, ka viena pudele tukša, otra tukša. Paņēmu un izmetu visu tukšo ārā, lai nejauc galvu. Pēc tam saņēmu rājienu, jo plauktiņā taču smuki izskatās, ka stāv visādas pudelītes, ar izēstām konfekšu kastēm tas pats.
No ārpuses sveši cilvēki nepateiks, ka mājās kaut kur dziļi, dziļi ir bardaks, jo uz plauktiņiem ir minimālisms - ziedi un konfekšu trauks, bet kādas atvilknes dziļā stūrī ir samesti visādi mēsli, kuri, ticiet man, nevienam nekad nebūs vajadzīgi.
Man šo situāciju kontrolēt nav iespējams, jo nedzīvoju pie viņas, bet beidzot tas ir jāatrisina. Pamazām sāku tos maisus, kas bija sakrājušies, vest pie sevis un izmest tur, bet uzreiz jau vietā atradusies vieta citiem krāmiem. Kādu laiku atpakaļ tika nopirkts jauns dīvāns, bet vecais vēl jo projām nav izmests.
Ko man darīt? Nevar taču tā dzīvot. Kā pārliecināt, ja visam vienmēr ir attaisnojums ar "ja nu . . . "?