sēžu darbā, klausos, kā kolēģes mani velk uz zoba. uz mana galda jau mēnesi stāv pods ar kallu, ko atveda tas mans senais draugs, cerībā uz kādu labvēlīgu turpinājumu, kolēģes jau smej - muļķe, muļķe, ko atšuj. tad nu pirmdien uzradies rozes kāts, meitenes nezina, no kurienes. protams, es jau ne tik! tad nu kaitina mani tagad.. nekur jau nav teikts, ka man nests/atstāts.. bet, izdomājušas jau! un tie mūžīgie jautājumi - nu, ir Tev kāds? nu vai tad beidzot nav jau uzradies kāds? kas tā par modi - līst citu dzīvē?
tā pat mana ome - to vien dzirdu, kā lien kaimiņu naudas makos, par to, cik daudz katram naudas un kā tad iztikt nevar.
vjuuu, nolaidu tvaiku. :-D