Runājot par skolu, jāatzīst, ka manā gadījumā skolā konkrētā pasniedzēja, šķiet nebija īsti ieinteresēta valodas mācīšanā, tāpēc pārsvarā stundās vai nu lika lasīt no grāmatas kādu konkrētu tekstu vai nu arī kaut ko iezubrīt no galvas. Protams, akmens ne tikai pasniedzējas, bet arī manā lauciņā, jo skolā gribējās ātrāk tikt prom no stundām, nevis pastiprināti mācīties kaut ko. Tikai tad, kad sāku valodu dzirdēt sev apkārt ikdienā, sāku iemācīties, jo sapratu, ka iemācīties no galvas dzejoli ir viena lieta, bet pielietot valodu ikdienā un dzirdēt kā tā skan, kad cilvēki savā starpā sarunājas, pavisam cita lieta. Kad sāku strādāt pirmajā darbā, kur bija nepieciešama krievu valoda, ļoti palīdzēja arī tas, ka krieviski runājošie, jūtot, ka runāju slikti vai kaut ko nesaprotu, pārgāja uz latviešu valodu, līdz ar to saprasties sapratāmies, savukārt es sapratu, kuras ir manas vājās vietas un kādi vārdiņi jāatkārto līdz iemācīšos. Tolaik pat nenojautu, ka reiz dzīve mani aizvedīs uz valsti, kur ikdienā nepārtraukti būs jārunā krieviski. Taču prieks, ka, lai arī gāja grūti, valodu iemācījos un nu zinu perfekti. Tagad pašmācības ceļā mācos islandiešu valodu, lai gan, atceroties kā mācījos krievu, saprotu, ka vislabāk iemācītos tikai tad, ja to valodu dzirdētu ikdienā. Katrā ziņā, tagad saprotu, ka zināt valodu ir liela priekšrocība. Un nē, ne jau tāpēc, ka uzskatu, ka, strādājot Latvijā, obligāti jāzina krievu valoda. Esmu sapratusi, ka zināt kādu citu valodu, izņemot dzimto, ir liels pluss, tāpēc ar baltu skaudību domāju par tiem cilvēkiem, kuri ļoti viegli iemācās dažādas valodas. :)
38
