Dzīve ārzemēs vai tepat Latvijā?

Jau esmu aizbraukusi. Aizbraukt nebija grūti, jo Latvijā nekad nejutos kā mājās. Ne jau tāpēc, ka kaut kas būtu bijis slikti, bet tīri emociju līmenī vienmēr jutos kā iebraucējs, kā svešs cilvēks. Sapratu, ka tas nav nekas slikts, jo tā dzīvē notiek, ka ne vienmēr valsts, kurā piedzimstam, ir tā, kurā jūtamies labi, harmonijā ar sevi. Tas arī ir iemesls kādēļ neatgriezīšos.
Valstī, kurā esmu jau vairākus gadus, jūtos labi, taču, neskatoties uz to, jau gadiem ilgi prātā ir viena valsts, kurā vēlētos dzīvot, bet... eh, sapņi... Varbūt kādreiz. :)

Jau gadiem esmu ārpus Latvijas, aizbraucu galevonkārt izglītības un karjeras dēļ. Papildus iemesls bija tas, ka Latvijas sabiedrībā ar saviem uzskatiem iederīga nejutos.

Nekad neesmu domājusi par dzīvi citā valstī. Man ir gana laba izglītība, gana labi klājas tepat Latvijā. Iespēja būt imigrantei svešā zemē mani nekad nav uzrunājusi.
Turklāt, kā jau apmēram katrai no mums, arī man ir ne viens vien pazīstams latvietis, kurš pārcēlies uz dzīvi citā valstī. Tā kā esmu gājusi labās skolās un pārsvarā vienmēr apgrozījusies labi izglītotu cilvēku sabiedrībā, tad pamatā pazīstu tieši šādus labi izglītotos emigrantus, no kuriem daļa jau ir pārvērtusies par ... reemigrantiem.

Esmu arī gana daudz komunicējusi ar sev pazīstamajiem emigrantiem un reemigrantiem, un šie piemēri mani nekad nav iedvesmojuši idejai par dzīvi citā valstī. Kā jau daudziem gudriem, spējīgiem cilvēkiem viņiem visiem arī pirms emigrēšanas no Latvijas, Latvijā bija gana labi darbi ar atalgojumu manāmi virs vidējā. Daļa emigrēja, jo uzskatīja, ka ārzemēs būs vēl labāk. Dažas meitenes vnk apprecējās ar ārzemniekiem. Taču laika gaitā daļai izrādījās, ka dzīves kvalitāte, pie kādas viņi ir pieraduši, vai kuru uzskata par vēlamu, patiesībā tur izmaksā diezgan dārgi. Turklāt, daļai atklājās dažādas sociālās dzīves nianses, nerakstīti likumi, no kurām viņi secināja, ka būt par imigrantu svešā zemē nav nemaz tik jauki, kā tas varētu likties no malas. Tādi cilvēki tad arī ir atgriezušies.
Vēl, protams, daļa nav atgriezušies un netaisās, taču neviens no viņiem neapgalvo, ka tādiem izglītotiem cilvēkiem kā mums dzīve LV ir slikta, un nemudina emigrēt. Parasti viņi vnk pastāsta savas ārzemju dzīves plusus un mīnusus.
Atgriezties Latvijā neplāno arī tās sievietes, kurām vīri ir ārzemnieki, un ģimenes izveidošana bija pārcelšanās iemesls. Pazīstu arī viņu vīrus - sakarīgi, izglītoti cilvēki, taču, ja salīdzina ar to, kādus puišus šīs pašas sievietes, pirms attiecībām ar saviem vīriem, varēja dabūt LV, tad tie viņu vīri lielākajā daļā gadījumu atpaliek no latviešu puišiem ārējās pievilcības ziņā, bet viņas tas neuztrauc.

Vēlētos dzīvot ASV vai Francijā, intergrēties, ar laiku iegūt pilsonību. Diemžēl tie visticamāk arī paliks tikai sapņi, jo nav ne tādas naudas,ne tādu iespēju, ne pazīšanās, lai no nulles sāktu dzīvi svešā valstī.

Latvijas sabiedrībā ar saviem uzskatiem iederīga nejutos

Tieši tāpat jūtos arī es.

Esmu citā valstī un katru dienu sapņoju par to dienu, kad atgriezīsimies Latvijā.

Bija iespēja aizbraukt, gan krīzes laikā, gan pirms tam, bet neaizbraucu.
Tagad saprotu, ka tas bija pareidzs lēmums.
Negribētos ar ģimeni un bērniem dzīvot kaut kur... lai vēlāk būtu jānožēlo.

KindaPsycho, ir tak visādas irspējas īstenot savus sapņus. Apmaiņas programmas, bērnu auklēšana utt. Vismaz būtu iespēja pārbaudīt vai tie sapņi ir tikai iedomas, vai arī tiešām gribētu un varētu tur dzīvot.

Dzīve ārzemēs ļoti vilina, esmu pašlaik NĪ meklējumos Eiropas Savuenības valstīs un tad jau redzēs kas no tā visa sanāks.
No vienas puses gribās jau, lai bērns uzaug tepat, zina latviešu valodu un Latviju sauc par mājām, bet to mazo patriotismu, kas man ir, sagrauj tas, ka valsts vīri nedomā par savu valsti, tās iedzīvotājiem. Skolu kārtība man šeit arī nepatīk, manā mazajā miesta skolā ir diezgan nolaisti viss, esmu runājusi gan ar skolotājām, gan draudzenēm, kuru bērni tur mācās. Protams, var jau mācīties citur, ne miesta skolā, bet nokļūšana uz citu skolu prasīs vairāk laika turp un atpakaļ :-/

Dzivoju Italija un esmu laimiga par savu lemumu. Vienmer ir gribejies parvakties uz arzemem, bet studijas nevareju pamest, nebiju isti gatava studet arzemes + man nebija konkretes vietas, kur gribeju dzivot, vienkarsi bija ta sajuta, ka Latvija nav manas majas.
Atceros, kad pirmo reizi viesojos Ziemelitalija, ta sajuta bija neaprakstama, likas, ka beidzot esmu atradusi savu vietu uz zemes un kops tas dienas, dariju visu, lai te parvaktos. Dazu menesu laika iemacijos italu valodu (mans draugs bija tam liels paligs, jo ta ir vina dzimta valoda) un pec tam kadu gadu virziju darba deveju uz lokacijas mainu, kas driz vien izdevas un dabuju darba piedavajumu pie sadarbibas partneriem.
Latvija ka valsts man nepietrukst, tie tuvie cilveki ir paris stundu attaluma, bet es nekad nebrauktu uz Latviju, lai nedalam bauditu musu svaigo gaisu, tacu neko slikti par valsti ka tadu pateikt nevaru. Seit visu var, ja loti gribi.. dazas lietas pat ir labak sakartotas ka Italija, bet tas tomer nav mans.

Nu esmu citā valstī, domāju nākamgad iegūt šīs valsts pilsonību, ir īpašums, normāls darbs, draugi. Viss apmierina. No LV pietrūkst tikai vecāki, ne valsts, ne valoda, ne kas cits, bet tikai vecāki. Ceru kādreiz pierunāt vinjus pārcelties pie mums.

Es arī dzīvoju ārvalstīs. Šitas ir kā par mani:

..domāju nākamgad iegūt šīs valsts pilsonību, ir īpašums, normāls darbs, draugi. Viss apmierina. No LV pietrūkst tikai vecāki, ne valsts, ne valoda, ne kas cits, bet tikai vecāki. Ceru kādreiz pierunāt vinjus pārcelties pie mums.

Ar vecāku pārcelšanu gan viss pagrūtāk... Pieļauju, ka visticamāk neizdosies.
Varētu laikam dzīvot arī Latvijā, bet, šķiet, ka man piemestos klaustrafobija, jo tagad tiešām redzu, cik Latvija maza un cik maz tur iespēju. Salīdzinājumā. Tā jau visās valstīs ir savi mīnusi, jautājums tikai, kam ar kādiem mīnusiem vieglāk sadzīvot un kāds raksturs vairāk patīk (tas kā ar otras pusītes izvēli).

No LV pietrūkst tikai vecāki, ne valsts, ne valoda, ne kas cits, bet tikai vecāki.

Tieši kā par mani! Man arī Latvijā palikuši tikai vecāki un viens no vecvecākiem. Tas arī viss. Ja šo trīs cilvēku nebūtu, tad man vispār nebūtu pamata braukt uz Latviju ciemos, jo no pašas valsts nepietrūkst nekas. Diemžēl, saprotu, ka viņu pārcelšanās pie manis būtu tikpat neiespējama lieta kā mana atgriešanās Latvijā. Tā ir tā vienīgā lieta, kura sāpina, dzīvojot citā valstī, bet ko darīt... tāda ir dzīve.

Dzīvoju ārzemēs, pirmo reizi biju aizbraukusi 18 gados uz vasaru. Sanāca gan pastrādāt, gan patusēt, iegūt jaunus draugus, visu tikai to pozitīvāko.
Un tagad atkal esmu tajā pašā valstī, jo ik pa brīdim dzīvojot Lv pieķēru sevi domājam, ka gribu atgriezties.
Ierados divatā ar savu vīrieti, izrādījās ka arī viņš tādā pašā vecumā bija aizbraucis un arī viņam ļoti patika. Sapratām, ja abiem gribas, tad ir jābrauc. Lv neslikti dzīvojām un nebija par ko sūdzēties, bet tā dzīves garša baudāmāka likās, ka ir citur. Katrs aizbraucām ar saviem mērķiem, bet iekārtojās viss nedaudz savādāk kā bijām domājuši līdz ar to esam spiesti vēl palikt, bet tuvākā nākotnē atgriezīsimies.
Ir tāds labs teiciens "где родился там и пригодился".

Ja vari organizēt ienesīgu biznesiņu, tad te.
Ja strādāt algotu darbu, tad ārzemēs.

Nu, man ar liekas neiespējami pielauzt vecākus uz pārcelšanos. Vecvecāku man diemžēl vairāk nav. Ir māsa, bet vinja dzīvo rīgā un pie vinjas varu kaut uz dienu atlidot, tāpat vinja var lidot mierīgi pie manis, ar vecākiem savādāk 250 km no rīgas un saimnieciba, un bailes lidot, utt...

Neplānoju un nesapņoju pamest Latviju. Jūtos šeit kā mājās, un mani nevilina doma būt par imigranti citā valstī, jo vienmēr daļa sabiedrības uz mani skatītos kā ciemiņu. Arī man sāp notiekošais politikā, bet savu izvēli dzīvot dzimtenē saistu ar piederības sajūtu. Man ir svarīgi būt starp latviešiem, dzirdēt valodu un baudīt mūsu kultūru. Nespētu pamest ģimeni. Uzskatu, ka paši esam atbildīgi par to, kas notiek valstī, tāpēc esmu gatava šeit cīnīties. Dzīvoju ar misijas apziņu - tupināt latviešu tautas esību un attīstību; godprātīgi strādāt darbu, kas dod ieguldījumu sabiedrībā. Tās ir manas vērtības.

ne vienmēr dzīve ārzemēs ir baigā medusmaize. esmu dzīvojusi divās un šobrīd dzīvoju jau trešajā valstī. te kāda rakstīja, ka gribētu dzīvot Francijā, kad es tur biju apmēram 8 mēnešus, es skaitīju dienas līdz mirklim, kad varēšu braukt atpakaļ uz Latviju. arī Anglija man nelikās kā kaut kāds baigais sapnis.

Dzīvoju Latvijā un tuvākajā laikā pārcelties neplānoju, esmu šeit ieguvusi izglītību un salīdzinoši labu darbu, nekad neesmu strādājusi apkalpojošajā sfērā vai melnos darbus, savā gadījumā redzu arī karjeras izaugsmes iespējas, manam vīram ir ļoti līdzīgi. Par ienākumiem runājot, man tie šķiet OK, protams, vienmēr var vairāk un labāk, bet es neesmu gatava vēl vairāk strādāt, lai pelnītu vairāk. Argumenti nepārcelties - mana Latvijas izglītība ne UK, ne Vācijā, ne kur citur nekotējas. Melnos darbus es ārzemēs neesmu gatava strādāt, jo Latvijā pelnu vairāk. Savukārt sākt visu no nulles - mācīties sagatavošanas kursos, stāties ārzemju augstskolā, studēt 4+ gadus, dzīvot īrētās istabās, kaut kā pērties - nu nē, paldies! Negribu. Man jau pietika ar Rīgu, iedzīvoties Rīgā bija grūti, jo pārcēlos no mazpilsētas pašā krīzes plaukumā. Patriote neesmu, bet atzīšos, ka man te ir ērti.
*
Vienīgais iemesls, kura dēļ es kādreiz apsvēršu pārcelšanos, ir klimats. Nesaprotu to jūsmošanu par Latvijas dabu. Vienīgais, kas mani te neapmierina, ir nevis iespēju trūkums vai drūmie cilvēki vai postpadomju mantojums, bet gan vēsais un drēgnais klimats, jo es nonstopā slimoju ar saaukstēšanās slimībām, man pat vasarā ir hroniskās iesnas, jau 3 ārsti tā arī man pateica: pārcelties uz citu valsti! Tā ka jā, ja radīsies iespēja, kādreiz pārcelšos uz siltāku un sausāku valsti.

Esmu ārzemēs jau gadu, uz Latviju netaisos, jo kā mājās jūtos šeit, mana mentalitāte no latviešu mentalitātes stipri atšķiras, nekad neesmu jutusies piederīga. Nu esmu atradusi savu komforta zonu un ar šo valsti arī savu dzīvi sasitīšu, Latvijā 100% neatgriezīšos.