Pēc dzemdībām viena

Kāpēc viena?
Kur bērniņš? (t)

Es padaliishos ar savas koleeges piedziivoto.Jau kaadu laiku vinja gribeeja mazuli un tad uzzinaaja, ka ir staavoklii.Bija 7 debesiis,staigaaja laimiiga.Tachu 6 meenesii vinjas meitinai apstaajaas sirsnina,un arii vajadzeeja pasai dzmedeet...To,ko vinja un tu tagad paardziivo nenoveelu nevienai sievietei.Tachu vinja nenolaida rokas,aarsteejaas,gaaja gan pie psihologa,gan psihoterapeita.Un peec 10 meeneshiem vinja atkal palika staavoklii un dzemdeeja veselu puiku.Arii tagad kad runaajam vinja atceras savu pirmo beerninu-meitinu,tas ar vinu buus vienmeer kopaa.Tachu tagad vinja to ir pieneemusi-kaa Dievinjsh noleema taa arii notika!Turies,kaadu laiku buus smagi,bet taas saapes atkaapsies un buus vieglaak.:-(

Veltītu savu laiku un mīlestību jaundzimušajam bērnam, viņam esi vajadzīga tu,neatņem viņam prieku un gaišas emocijas dēļ viena kretīna. Bērni ļoti labi jūt mates emocijas, viņi tās burtiski uzsūc, atceries to! Dzīve nav beigusis, dzive tikai sākas. Vīrietis kurš nespej uzņemties atbildību nav nevienu asaru vērts.
Sāc ar to, ka iepazīsties ar citām mammām, esi aktīva, kusties, ej pastaigās nevis nīksti mājās, piedalies māmiņu organizētajos pasakumos, bet citām mammām neuzgrūd savu sāpi!

Chikitita, viņai nav bērniņa.
Jūtu līdzi un es ceru, ka atradīsi spēku tikt tam pāri. Galvenais nepaliec viena - draugi un ģimene lai atbalsta.

Mani arī fascinēja vakardienas dakteres psihoterapeites attieksme,biju griezusies pēc palīdzības,sakarā,lai parunātos un izrakstītu ko nomierinošu,jo jūtu sevi ka pēcdzemdību periods man smags.Aizejot saņemu pretīm,bet Tev tak nekas nekaiš,izskaties tak labi un tā arī aizcirtu durvis un aizgāju.Ejot jau iekšā daktere izskatījās ne īsti omā un tad jau iekārtojās uzbrukuma pozā un tad jau tik kāda palīdzība,tik uzbrukums. Labi tas nekas.pierakstījos pie citas,bet nu dažu labu ārstu attieksme tiešām liekas ja Tu turies ārēji,tad Tev uekšā nekā nesāp arī.Ko gribi nez maz vai...

Lai atkal justos kaut cik normāli, vajag paiet laikam. Labāk nesëdi mājās viena. Tev ir kāda draudzene, māsa?

Ar laiku tās sāpes notrulināsies. Saprotu, ka pagaidām tu nemaz nevari iedomāties, ka tās varētu samazināties. Bet tā notiks.
Ir jau pagājuši vairāk kā trīs ar pus gadu, bet domas par zaudēto ik pa laikam atgriežas. Piemēram, tad, kad draudzenes bērns sāka iet bērnudārzā (abām bērniem bija jādzimst vienā mēnesī)

Mani arī fascinēja vakardienas dakteres psihoterapeites attieksme,biju griezusies pēc palīdzības,sakarā,lai parunātos un izrakstītu ko nomierinošu,jo jūtu sevi ka pēcdzemdību periods man smags.Aizejot saņemu pretīm,bet Tev tak nekas nekaiš,izskaties tak labi un tā arī aizcirtu durvis un aizgāju.Ejot jau iekšā daktere izskatījās ne īsti omā un tad jau iekārtojās uzbrukuma pozā un tad jau tik kāda palīdzība,tik uzbrukums. Labi tas nekas.pierakstījos pie citas,bet nu dažu labu ārstu attieksme tiešām liekas ja Tu turies ārēji,tad Tev uekšā nekā nesāp arī.Ko gribi nez maz vai...

Šobrīd esi emocionāla un visu uztver saasināti. Noteikti psihoterapeite neuzvedās tā,kā apraksti.:-)
```````````````
Sazinies cālī ar mammām, kurām līdzīga pieredze,noteikti līdzēs ar padomu. Lai tev ātrāk izdodas atkopties.

Man gan liekas neētiski grūtnieci vai tikko dzemdējušu uzreiz mest stereotipu maisā , sakot "tev jau hormoni , emocijas trako ", attaisnojot bieži vien ārstu nekompetenci un vienaldzību .
(t)
.
Alise134 vai tev vecāki ir ?Tuvi draugi ? Šeit nepieciešams tuvinieku atbalsts un izraudāšanās , bet ne tik ļoti vienatnē , cik kopā ar kādu . Lai tās sāpes ir kaut cik dalītas , izprastas .
.
Pati sevi tavā situācijā mierinātu tikai ar to , ka tam visam taču bija iemesls , bērniņš neattīstījās pareizi , ir iemesls , ir sekas . Tātad ne bez iemesla grūtniecību nācās pārtraukt . Un labāk tā , nekā bērniņš bez iemesla nomirst puncī vai piedzemdē slimu un cīnās par katru izdzīvošanas dienu .
.
Tev būs veseli bērni , redzēsi ! Pēc gadiem tu šo atcerēsies kā murgu un priecāsies par savu mazuli , kurš tev būs īsta laime un dzīves jēga ! HUGS !

Nez vai tas ir sliktaakais, kas ar Tevi vareeja notikt. Njemot veeraa, ka teemas tiek liktas par katru siikumu, ne tikai par gruutnieciibu, bet ne ar vaardu netiek piemineets draugs/partneris/viirs, tad diez vai taads vispaar bija. Materiaalie apstaaklji ar diez ko spozhi nez vai ir bijushi, ja jau tika plaanots iegaadataies mazlitraazhas vecu auto un diskuteets par meenesha telefona reekjinu. Vispaar visas teemas beernishkjiigas, naivas un liecina par zinaashanu truukumu elementaaros jautaajumos. Defektiivi embriji iet bojaa katru dienu visaa pasaulee, un tas ir labaak, nekaa dzemdeet “daarzeni”.Nav ko te sevi nostaadiit kaa pasaules cieteeju.
Kad pieaugsi sapraataa, buus stabila materiaalaa baaze, viirs vai vismaz ilgstoshas attieciibas, tad vareesi pieversties vairoshanaas jautaajumam.

Ak, kungs, cik ļoti chikitas komentārs ir nevietā.. :'-( !!
.
Alise, es pat nespēju neko pateikt... :( Turies!

Ou.. :/ http://cosmo.lv/forums/topic/207339-sermuli/

Neuzskatu, ka Chikitita komentārs ir nevietā, jo izlasot arī es sapratu, ka viņa ir mājās viena ar bērnu un bez drauga...
Bet autorei izsaku līdzjūtību, turies.

Mana skatijuma sadiem cilvekiem uz debesim ir jalukojas caur rutim.

Mazuļa tētis nepalīdz / neatbalsta?

Chikita izlasi vèlreiz un padomà, izlasot tekstu uzreiz redzas sàpe, ka zaudèts bèrninsh, nevis vīrietis notinies. Notinies vīrietis ir sīkums, salīdzinot ar to, ko jūt màte zaudèjot bèrnu.
.
Alise1234, diez vai ir kas tàds, kas tev tagad var palīdzèt un ko tu vari darīt, jà vari meklet labu psihologu, bet tàpat sàpes nepàries. Vari meklèt medicīniskos iemeslus- vismaz būs atbilde- kàpèc. Ieteiktais, ka laiks dziedé- ir lietas, ko laiks nedziedè, tikai af laiku sàpes un atminjas notrulinàs, klūst retàkas, bet tàpat nepazūd.
.
Càlī ir atbalsta grupinja meitenèm, kas gàjušas šim cauri, pievienojies un parunàjies ar tàm, kas saprot tavu sàpi.

Visbiežāk sāpes palīdz mazināt nākošā grūtniecība un vesels mazulis. Līdz ar to, protams, mēģini dzīvot tālāk, cīnies un turies. Un domā par to, ka nākošreiz viss izdosies. Kas zin, varbūt tagad ir labāk, ka notika kā notika..

Alise134
Izsaku līdzjūtību par tavu zaudējumu. Tik briesmīgi, ka kaut kam tādam jāiet cauri... Par to, kā pārdzīvot šo laiku, - katram ir kaut kas savs, kas palīdz bēdās - vienam norobežošanās, citam ierakšanās darbā. Cerams, ka tev ir cilvēki, kuriem tu vari uzticēties un kuri var būt tev blakus. Varbūt Cālī slēgtajā grupiņā var atrast atbalstu... Saka, ka vajadzīgs kaut kāds rituāls, ar kuru palaist mazuli prom, kaut kāda atvadīšanās, lai pieliktu punktu un sāktu visu no jauna. Turies!

Turies un esi stipra!!! Un piekritīšu Rumpumpelei - atlaid! Zinu, ka nav viegli, īpaši šādā situācijā, bet katram mācība nāk caur ciešanām, ja nevar savādāk. Neturpini to ciešanu ceļu, noveļot emocijas uz citiem (ārsti, ģimene), bet atlaid visu slikto sevī, lai būtu gatava jaunam sākumam, jo tāds noteikti nāks;-)

Cinisks komentārs, bet tomēr uzrakstīšu. Tu gribēji bērnu, bērns tevi izvēlējās par māti. Kaut kādi bioloģiski apstākļi jums traucēja satikties. Ja veselība ļauj, dod savam bērnam otro iespēju atnākt pie tevis. Dvēsele nemirst, tā tikai gaida iespēju ar tevi satikties.
/es ceru, ka mans komentārs nav galīgi garām, bet autore nav norādījusi skumjā rezultāta iemeslu/