Piekrītu Nerea. Piemēram, par Ikstenas "Mātes piens", kura, tikko pēc tās iznākšanas, tika apspriesta daudzos interneta portālos, lasīju tiešām labas atsauksmes un kritika, ja arī bija, no lasītāju puses tika izteikta, lietojot pieklājīgu valodu, pamatojumus. Šis šedevrs jau no paša sākuma izceļās ar to, ka tā virzienā tiek veltīti ne tie labākie vārdi. Arī pašas autores uzvedība (komentāru dzēšana, lietotāju bloķēšana) šķiet nesimpātiska, nepatīkama. Lūk, tā ir atšķirība starp labu un sliktu literatūru. Ja grāmata pašā pamatā ir neizdevusies, nav jābrīnās, ka no lasītājiem tiek saņemti ne tie labākie vārdi.
Bet, ja par pašu grāmatu, tad neko nevarēšu komentēt, jo tādas nelasu. Iemesls vienkāršs - man šķiet ārkārtīgi smieklīga tā uzburtā pasaka, kuru nepārtraukti cenšas atražot jaunie (un ne tik jaunie) rakstnieki. Stāsts banālais - jauna, parasta meiča, kurā līdz ārprātam samīlas biznesmenis vai naftas magnāts. Un tā nu šis viens šablons tiek pārkopēts no vienas grāmatas otrā, vai nu tā būtu Greja triloģija vai nu šīs autores jaunā grāmata ar kuras apraksta izlasīšanu pietika, lai saprastu kas ir kas. Atgādina tādu skaistu pasaku filmu, aptuveni kā "Maid in Manhattan", kurā parastā istabenē līdz ausīm iemīlējās superzvaigzne. Būsim reāli - cik bieži tā notiek dzīvē? Saprotu, ka lasītāji nereti grib atslēgties no ikdienas un izbaudīt šo skaisto pasaku, taču man šis viens scenārijs šķiet tik pliekans un jau simtiem reižu lasīts iepriekš, ka jau pašā sākumā ir skaidrs ar ko tas viss beigsies - kāzas, baltas kleitas un happy end. Gluži kā meksikāņu ziepju operās. Pietrūkst kaut kas no dzīves, kaut kas, kurā darbojas cilvēks-parastais, nevis magnāti Džonatani, biznesmeņi Džeisoni vai miljardieri Brendoni, kuri, visi kā viens, līdz ausīm iemīlās istabenēs, apkopējās un oficiantēs. Un, ja vēl izmantotā valoda ir pliekana, tad nemaz nebrīnos, ka lasītājiem rodas vēlme izteikt ne to glaimojošāko kritiku.
72
