Man ir ielas kaķis_parastais, es dievinu savu kaķi!
Par suņiem runājot, skaidrs, ka lielākā daļa rūpju būs jāuzņemas vecākiem, tas īstenībā tas ir tik ļoti pareizi - ka vecāki no mazotnes māca, ka suns ir jābaro, jāved ārā, ka aiz suņa ir jāsavāc, ka suns ir jāmāca, jāaudzina. Ja vecāki ir atbildīgi un gatavi uzņemties dubultas rūpes - suņa auklēšanu un bērna mācīšanu par suņa uzturēšanu - tas ir tikai apsveicami. Pašai ir bezšķirnes suns, pareizāk sakot, jauktenis (mamma - tīršķirnes), bet es tādu ņēmu, jo biju gatava gan tam, ka suns slimos, gan tam, ka būs stipri jādresē, gan tam, ka izaugs lielāks, nekā man gribētos. Ja gribas mazu sunīti - un bērnam tas ir saprotams, jo man ir 20kg smags franču buldoga jauktenis, kas mani pašu pusgada vecumā ir nogāzis gar zemi - ir būtiski ņemt šķirnes suni, par kuru Tu ar garantiju zini, ka čivava neizaugs uz 20kg. Ieteiktu īsspalvainu, jo to ir daudz vieglāk kopt un nebūs nekas traks, ja izvārtīsies ar bērnu pa dubļiem vai ieleks dīķī. Krievu toiterjers, īsspalvainā čivava, Meksikas kailais suns, varbūt pat mopsis derēs. Ar jorkiem, maltas zīda suņiem, utt., rēķinies, ka ir čakars ar spalvas mazgāšanu, ķemmēšanu, kopšanu kopumā. Īstenībā tas var izmaksāt dārgāk pat par barību.
Pašai bērnības pirmais suns bija taksis. Ļoti patika. Bet runā, ka tie nav piemēroti dzīvoklim. Toreiz dzīvojām privātmājā.
201
