macaw, precīzi! :D Man savos naivuma un rozā briļļu gados bija viens tāds čalis, kurš bija nu ļoti izskatīgs - īsts siržu lauzējs! Taču gan mani krāpa, gan krāpa tās ar kurām krāpa mani! :D Vārdu sakot - tāds, kurš pie vieniem brunčiem ilgāk par nedēļu noturēties nevarēja! Taču kādi stāsti par viņu klīda vietējos Vecrīgas bāros - super čalis, jo, redz, tik daudz meičas nocopējis! Iedomājos... ja situācija būtu apgriezta un šī čaļa vietā būtu sieviete, viņai droši vien mieru nedotu, jo aiz muguras sliktas runas sāktos.
Protams, tagad, savos 26 gados, domāju un saprotu, ka būtu laimīga, ja man būtu izdevies sastapt savu īsto un vienīgo vīrieti, lai viņš arī būtu tas vienīgais, taču, diemžēl, dzīve ir tāda, kāda tā ir un pagātni neizmainīt. Pirmo mīlestību sastapu 17 gadu vecumā un pēc tam, kad naivā tīņu gadu mīlestība aizgāja, centos to atrast visos iespējamos veidos - vienā, otrā ballītē, vienā vai otrā svešinieka sejā. Bet tā vietā iemīlējos tikai tajos, kuri nebija īstie - mani krāpa, lamāja, fiziski un garīgi aizskāra. Principā tas bija murgains, diezgan sāpīgs laiks manā dzīvē, jo dienas pavadīju pārmērīgos daudzumos lietodama alkoholu un cenzdamās atrast kādu dzīvu būtni, kurai es būtu svarīga un vajadzīga - kaut uz vienu nakti, kaut uz pāris stundām... Pagāja laiks un es izķepurojos, atbrīvojos no visa tā, kas mani sāpināja, tieši tāpēc mainīju valsti, lai tiktu prom no ierastās vides. Un tad, kad beidzot paskatījos uz pasauli esot skaidrā, iepazinu arī patiesu mīlestību un cilvēku, kuru nekad, nekad nevēlos krāpt. Laikam to visu rakstu tāpēc, ka gribas kaut mazliet izmainīt cilvēku skatījumu uz to, kas notiek apkārt - ne vienmēr sieviete, kurai bijuši vairāki vīrieši, ir lēta. Ne vienmēr viss no malas izskatās tā, kā ir patiesībā. Laikam tāpēc par šo tēmu tā satraucos, jo tā lika vēlreiz iziet cauri visam tam, kas reiz piedzīvots, bet nu jau, paldies Dievam, aiz muguras...