jau paris menešus dzivoju vienā no LV lielakajām pilsetām, domāju ka mana dzīve mainisies ar lemumu parvakties par 100% ,taču lidz ar parvakšanos sekoja citas problemas. Pirmais grūtibas atrast darbu, atradu un iesaku kaut ko darit, bet tad sapratu ka nav vērts, jo neko nenopelniju. Šobrid sežu bez darba , bet protams mekleju, bet apriebusies jau sedešana majas, cenšos jau iziet ara, kaut kā atrast nodarbes , bet tomer saprotu ka nauda maz un darba nav, un tas tik ļoti dzen depresijā. Otrā problema kas mani jau kadu laiku uztrauc ir par manam attiecibam. Ar draugu kopā esam gadus aptuveni 3 . Diezgan ilgu laiku dzivojam kopā kad es un viņš macijos, dzivojam vai nu pie viņa vecakiem, vai viņš ar mani pie maniem vecākiem. Bet tad es devos meklēt laimi atsevišķi , no vecākiem , veidot pati savu dzivi. Protams viņš pats teica ,ka ari - kur dzivošu es, tur arī viņš. Beigas kad jau parvacos , mekleju darbu un tā, viņš pateica- ka nedzīvos te ,kur dzivoju tagad. Ka viņam nepatik šī pilseta ,un vairāk patīk klusums un mazas pilsētiņas/ lauki vai tml. Tapec viņš izlema iet pagaidam dzivot pie saviem vecākiem un strādā,lai nopelnitu lielākiem pirkumiem ( mašīna, dzives vieta, un tml) . Es dziezgan pārdzivoju to sakumā,ka viņš mani tā " apčakarëja" un izdomāja mainit savus plānus. Taču, no otras puses priecājos , ka viņam beidzot bija nopietni mērķi attieciba uz nākotni. Sakumā ari bieži nesanaca tikties,jo diezgan liels attalums starp mums, tagad var teikt katru nedēļu tiekamies. Protams, tas musu attiecibas ir uzlabojis nedaudz, tas attalums, jo iepriekš bija neliela rutina attiecibas, it kā jau kopumā viss ir okey. Viņš protams ir aicinajis dzivot " pie sevis" , lai es parvacos un tad irejam kopa dzivokli, sakumā es it kā biju par, bet tad izskatiju visus + un -, un tomer sapratu , ka tur darba iespējas ir salidzinajumā niecigas, ar vietu kur šobrid dzivoju. Plus, es nevienu no tas pilsetas nepazistu, nezinu cik lielas isti tur izklaides iespejas un viss parejais , tapec biedeja tā doma. Kā ari man ir izdevigak šobrid dzivot tur ,kur tagad dzivoju, jo nav jairē. Un pedejā laikā vispar domāju par to, vai vispar turpināt vēl šis attiecibas, man pedeja laikā domas par to ,ka attiecibas kaut kā trūkst. Trūkst kādas odziņas. Domas visadas par to, vai tas vispar ir pareizais cilvēks ar kuru veidot nakotni, protams mes abi vel jauni un musu domas/ uzskati un viss parejais vel mainisies un paši par sevi mes ari mainisimies . Taču visvairak attiecibas man besī tas, ka viņš ir tips, kam patik vairak sedet majas. Es saprotu,ka viņš strada, ka viņš brivdienas grib atpūsties.. bet tomer vai vienmer butu jasež majas .. es piedavaju visadas iespejas, kaut kur aiziet pastaigaties , kaut ko foršu padarit, izklaideties ,kaut kur aizbraukt, bet retu reizi tikai viņš piekrit. Lielako daļu gadijumu, viņš it ka iepriekšeja diena vai tad kad piedavaju piekrit, un tad kad kaut kas jadara, tad grib sedet majas un neko nedarit. Un beigas sanak,ka mes neko nedarām. Esmu diezgan liela pasakumu/ aktivitāšu ,visadas citadas majas nesedešanas cienitaja, nav tā ka eju tuset katru nedeļu. Te vairak runa par to,ka man patik pasportot, man patik pastaigas, patik kulturas pasakumi, iziet sabiedriba un tā, bet viņš tā vietā izvelas pilnigi pretējo. Liekas pilnigi , ka viņš ar mani ir tikai deļ tā, ka viņam ir ērti, ka viņš saprot to ,ka labaku par mani neatradis. Pirmo pus otru gadu , bija viss vienkarši ideali attiecibas, tā varetu teikt. Bija gan ziedi, gan davanas, gan aplidošana,mīļi vardi, liela uzmanība un tml, saprotu ka cilvekam ar laiku nokrit tas roza brilles un man viņas ari jau sen nokritušas. No manas puses attiecibas ir tikai uzlabojušas, es stradaju pie tā visa un tā, bet no viņa puses man vairs nav praktiski nekā, protams ir tas mīļums un tā,bet viņš velta man daudz mazak uzmanibas , daudz mazāk ari visu parejo. Var teikt cilveks mainijies par kadiem 70% neka bija sakumā,kas man likās ļoti skumji. Bet es nevaru saņemties izbeigt šīs attiecibas, jo lai vai kā esmu iemilejusi šo cilveku, taču reizem viņa minusi mani tik ļoti nospiež ka velos visu izbeigt. Bet godigi sakot baidos , ka neatradišu nevienu citu labu cilvēku, jo visā visumā mans tagadejais ir labs cilveks iekšeji, pec rakstura un tā, bet tomer kaut kas trūkst. Man bail ir pazaudet šo laiku visu , tomer 3g ir ilgs laiks, bet šaubas par nākotni mani nomac.
Un ari tas, ka manam draudzenem visam izveidojas perfektas attiecibas, visas ar savam otrajam pusitem piepilda savus sapņus , dara viskaut ko kopā, bet tai pat laikā manas attiecibas stāv var teikt uz vietas. Kas ir diezgan skumji.
6
