Man ir pieriebies mans draugs un manas attiecības, esam kopā kkur gadus 3. Viņš nav cūka, un es neesmu enģelis, bet es esmu konkrēti nogurusi. Mēs viens otru mīlam, bet nu vienkārši nesader. Es no viņa katru mēnesi šķiros, braucu prom, bet beigās neizturu un piekrītu iet atpakaļ, es esmu tā nogurusi no tā. Man doma par šķiršanos ir prātā vienkārši visu laiku, jo gluži vienkārši neredzu nākotni ar viņu, bet grūti aiziet un neatskatīties, jo mīlu, kā arī viņš katru reizi lūdzas, lai eju atpakaļ un es nemāku noturēr to "nē". Viņš man ikdienā skraida priekšā pakaļā- vajag to, būs tas, vajag šito, būs šitas, izturās kā pret princesi, novērtēju to, bet ir sajūta, ka vienkārši sēžu ar viņu, baudu komfortu, ko viņš man sniedz un tērēju savu laiku, ko varētu izmantot, lai atrastu kādu, ar ko vēlētos ģimeni utt. Viņš tiešām ir labs cilvēks, vīrietis utt, bet nu nemākam mēs sadzīvot. Es pat varētu teikt, ka esmu lielāka kaza un vairāk vainīga pie tā, ka attiecības tagad ir tur, kur viņas ir, bet tam vairs nav nozīmes, ir izveidojušās problēmas, kurām vairs neredzu ne gala, ne malas un jā, es gribu stabilitāti un nākotni, bet esmu sapratusi, ka ar viņu tas neizdosies. Esam bijuši šķirti ilgāku laiku, pēc kā viņš skrēja pie manis un lūdzās atpakaļ, solīja zelta kalnus, es piekritu dot iespēju, lai redzētu, vai tiešām tas ir licis viņam kaut ko saprast un mainīt, bet, protams, ka tas viss pēc mēneša noplaka, tagad gan vairāk neredzu veidu, kā glābt attiecības un gribu to visu izbeigt.
Jautājums ir- kā izšķirties un neatskatīties? Cilvēkam, kam nav tik stingrs raksturs un ir jūtas. Lai nav tā, ka atkal savācu mantas, pazūdu, sirds atmaigst un atgriežos.. lai nokļūtu tur pat... kādu simto reizi... un katru dienu joprojām domātu par šķiršanos.
31
