Atmiņas par pirmajām attiecībām

Atceroties atceros, protams.
Bet ikdienā nedomāju un riebj vispār atcerēties. Biju jauna un stulba! (t)

Neko par vinju nezinu, gan jau reizi gadā iešaujas prātā doma, nez kā vinjam iet... šodien tieši redzēju vinju sapnī, vinjam rokās bija ljoti skaista 3 gafus veca meitinja, nez, mosh tā arī ir

Nesen tieši saņēmu uzaicinājumu no pirmā drauga satikties, satikos arī, nulle emociju vispār. Viss ir pagājis, vairs nekad negribētu ar to cilvēku būt. Vairāk atmiņā ir palikuši citi vīrieši. Pirms tam vispār par viņu nedomāju, bija vienalga, kā viņam ir, ko viņš dara, vispār vienaldzīgs. Piekritu tikties arī tikai tīri aiz neko darīt un domāju moš var vnk draudzēties, bet nu viņam vēl bija cerības, tā arī turpmāk ignorēju.

Nav tik daudz bijušo, lai viņus varētu aizmirst, bet jā, šad tad par viņiem sanāk iedomāties. Pārsvarā tāpēc, ka viņi man figurē Facebook pie ieteiktajiem draugiem. Būtībā mani neinteresē nekas, kas ir saistīts ar viņiem, viņi ir pagātne un tur arī paliek.

Un runājot par pirmo, neesmu domājusi, kā būtu ja būtu jo tā bija tīņu laika mīlestība, bet tās artiecības nebija ne pārāk veselīgas ne nopietnas. Katrā ziņā, vispār nespēju viņu iedomāties sev blakus, nulle emociju pret viņu ir.

Ar mani reizēm cenšas sakontaktēties, bet es to neņemu vērā. Pagātne ir pagātne, negribu sev līdzi vilkt nastu plus zinu, ka jau gadiem cenšas saities ar mani.
Es tādus cilvēkus neuztveru nopietni, un labāk dzīvoju bez tādiem. :)

Šad tad jau iedomājos par pašu pirmo nopietno puisi, bet nez jebkādām jūtām un emocijām. Ar šo cilvēku nekad negribētu vairs neko. Bez jebkādiem aizvainojumiem. Nebija īstais

Neesmu domājusi ne par pirmo simpātiju, ne pirmo puisi, nav nekādu emociju. Un godīgi sakot, nemaz neinteresē kā viņiem iet.

Tas nebija ilgas attiecības, kāds pusgads pagāja, lai saprastu, ka tā ir kaut kāda neejoša savienība. Kad apvainošanās posms pārgāja, palikām čomos, kādi bijām arī sākumā. Tagad, arī ja gadās viņu satikt, paciemoties, tad varbūt 1nu reizi no 5ām arī atceros, ka bija kādreiz tā un šitā.
Visbiežāk prātā ienāk pēdējās attiecības, nevis pirmās, taču arī ne ar sentimentu, tīri tā - svaigākas kā pirmās.

Vakar vakarā FB ieraudzīju, ka pirmais puisis nesen kā apprecējies - nomainījis profila bildi, kurā ar savu līgavu pie rokas. Priecājos un vēlu veiksmes. Kad mēs bijām kopā, abiem bija knapi 15 gadu, attiecības bija jaukas un nevainīgas, palikušas atmiņā ar smaidu. Manuprāt, sagājām kopā tāpēc, ka daudzi kopīgie draugi uz to brīdi bija pārīšos, un mums arī vajadzēja. Viens otram simpatizējām, bet lielā mīla gan tā nebija - laikam tāpēc tik nesāpīgi izšķīrāmies.

Mēs bijām patiešām labi draugi ar pirmo puisi, pirmā lielā mīlestība, pirmais viss. Izšķīrāmies ar drāmu un līdz ar to pazaudēju lielisku draugu, par ko man joprojām žēl. Pēc gadiem salīgām mieru, viņš tā kā uz mani cierēja vēl, es nedaudz devu cerību, bet tomēr nesagājām kopā. Tagad pāris reizes gadā sazvanāmies uz svētkiem. Aprunājamies nedaudz un viss. Saprotu, ka tādi īsti draugi mēs vairs nevaram būt, nu tad nav ko. Vismaz tagad viss ir piedots un pirmās attiecības atceros ar siltām domām.

Šad tad mēdzu iedomāties par savu pirmo nopietno puisi. Laikam tādēļ, ka mūsu attiecības nebeidzās dēļ tā, ka viens otru nemīlētu, krāptu vai tamlīdzīgi. Abi bijām jauni, un mūs izšķīra attālums. Tādēļ ir palicis tāds rūgtums sirdī. Un šad un tad iedomājos par to kā viņam iet, ko viņš dara...

Nav laika domāt kā būtu ja būtu. Jākoncentrējas uz esošo. Par pirmajām attiecībām ikdienā nedomāju, kā viņam iet neinteresē. Satikusi neesmu un negribu.

Par to raganu es nekad nedomāju un neesmu domājis, neesmu saticies vai interesējies kā viņai iet. Ceru ka viņa deg ellē.

Man atmiņas par pirmajām attiecībām ir tikai un vienīgi labas. Abi bijām, jauni un dumji... nemācējām nosargāt mīlestību, bet man nav nekādu nožēlu, nekas tāds. Atceros ar smaidu uz lūpām. Bija forši. Pusaudžu maksimālisms, jaunība, kad šķita - visa pasaule ir pie mūsu kājām, sapņi par nākotni - māju, bērniem, vecumdienām kopā. Tag par to visu tikai pasmaidu.. bija jauki... un prieks, ka to visu kopā piedzīvojām.. bet kas bijis tas bijis. Kontaktu neuzturam.. abiem ir citas attiecības un tas arī viss.

Uj, noteikti nekad nedomāju, pietiek, ka atceros vārdu un uzvārdu :D un, atceroties, cik biju jauna un dumja (lai gan dažreiz liekas, ka nemaz neesmu mainījusies), paliek kauns par sevi :D citi vīrieši gan łoti ir palikuši atmiñā.

Hmm, jā, man viņš ir palicis atmiņā, kaut tas bija seeeeen, oi, kur sen, kad piedzīvoju savas pirmās attiecības, kurās puisis mani dēvēja par savu meiteni. :) Vai atmiņas ir tik noturīgas tāpēc, ka tās bija pirmās attiecības, vai tāpēc, ka, neskatoties uz pietiekami atšķirīgo pasaules redzējumu, abu samērā īsais kopā pavadītais laiks kā pārim bija tiešām jauks un izšķirties izšķīrāmies bez scēnām, tā miermīlīgi, bez nožēlas, bez sāpēm un bez dumjām cerībām no operas 'kasbūtujabūtu' - nu, kas to lai zina, kāpēc arī tagad to dzīves periodu tik labi atminos. ;) Kopā gan ar viņu vairs neko netaisos bīdīt, atceros to laiku ar smaidu, bet bez nožēlas un vēlmes viņu dabūt atpakaļ. :) Tā ir pagātne, lai arī jauka un patīkama, tomēr pagātne, kura ir aizgājusi, pagājusi un izdzīvota pietiekami, lai tajā pagātnē arī paliktu. :)

Man bija ļoti skaista pirmā mīlestība. Pilnīgi viss, ko var iedomāties par pirmo mīlestību.
Kaut arī viss beidzās nesmuki, tās beigas un arī citi nesmukumi man no atmiņas kaut kā pagaisuši un atstājuši tikai to skaisto pēcgaršu, ka tiešām esmu izbaudījusi to, ko sauc par mīlestību.
Šis cilvēks arī joprojām atrodas manā draugu lokā, un ik pa laikam sanāk kontaktēties. Kādu laiku bijām arī draugi (labu laiku pēc attiecību beigām atjaunojām kontaktu).
Manās acīs viņš vienmēr būs mana pirmā mīlestība - ļoti īpašs cilvēks, ar kuru mani vairāk nekas nesaista.

Manās acīs viņš vienmēr būs mana pirmā mīlestība - ļoti īpašs cilvēks, ar kuru mani vairāk nekas nesaista.

man par pirmo mīlestību līdzīgas domas. tās bija ļoti īstas un foršas emocijas, lai arī sāpīgas :)

man arī ļoti līdzīgi kā TRY un Gvinevera. :)