kompleksi un attiecības

Ja liekas, ka kompleksi reāli traucē dzīvot un sāk bojāt attiecības ar apkārtējiem - psihoterapeita vai psihologa apmeklējums nemaz nav tā sliktākā ideja. Mājas apstākļos - var palasīt kādu pašpalīdzības grāmatu, sākt nodarboties ar kādu jaunu hobiju, sākt apmeklēt sporta zāli vai deju nodarbības - fiziskas aktivitātes ļoti palīdz. Rekomendēju arī pamēģināt meditāciju - guided meditation, piemēram, ar Headspace aplikācijas palīdzību, ir baigi laba lieta.

Neņemos apgalvot (pasarg Dievs), ka visiem šādi jāārstējas no kompleksiem, bet manējie pazuda pēc bērna piedzimšanas. Vai nu pasaules uztvere mainījās, vai arī vairs nebija brīva laika izdomāt / radīt problēmas. Bet man pēc bērna tiešām parādījās kaut kāda krietni lielāka pašpārliecinātība. Un galvenais, ka visās jomās- attiecībās, darbā, sadzīvē, sportā :D Sāku skaistāk ģērbties, labāk izskatīties, labāk justies. Nez, bērns manā dzīvē radīja pārmaiņu vilni daudzās jomās, arī tajās, ar kurām bērns nekādīgi pa tiešo nav saistīts (piem.darbs).

Ir iespēja, ka tie ir tavi kompleksi, bet vēl ir viena iespēja, ka tu domā saprātīgi un tiešām viņam neinteresē. Jāizvērtē situācija kopumā pirms sākt vainot sevi. Piemēram, man ir bijušas attiecības, kur es biju slimīgi greizsirdīga un tādas, kur tikai veselīga, neliela greizsirdība ir, jo atšķirās vīriešu uzvedība un attieksme. Un tad, kad ilgstoši tev attiecībās liek justies zemākai, tad arī tas sāk pārnesties uz citām dzīves jomām.

Mana pieredze... Ja turēsi kaut ko sevī - agri vai vēlu uzsprāgsi. Pie tam visnepiemērotākā laikā un visneparedzamākos apjomos... Es savu otro pusi bieži vien izmantoju kā psihologu. Runājam par visu - par saviem kompleksiem, pārdzīvojumiem, nedienām, trauksmēm u.tml. Ja esmu greizsirdīga, tad esmu, un runājam par to tik ilgi, kamēr mani "atlaiž". Es gan neesmu no greizsirdīgajām vispār, bet nu ir bijuši daži momenti dzīvē. (t) Uzsvars šeit uz to, ka tā ir saruna, ne histērija, pārmetumi vai monologs, bet abpusēja konstruktīva saruna, kur tiek pateikts viss bez aplinkiem, godīgi. Kamēr sevi neiztukšosi - vieglāk nepaliks. Tad nu runā par tēmu tik ilgi, kamēr sajūti šo klikšķi, ka tev nu ir miers. Arī par saviem kompleksies var runāt ar savu otru pusi. Mans vīrs vienmēr mani nomierina un atrod veidus kā manu nedrošību un kompleksus izcelt pozitīvā gaismā. Piemēram, mani neapmierina manas kājas. Mans vīrs tās gatavs skūpstīt un slavēt, jo man ir divas veselas stipras kājas (piemērs nav īsts). Nu kaut kā tā... Protams, atkarīgs daudz no tā vai tu spēj runāt atklāti un vai tavs partneris spēj būt ne tikai labs klausītājs, bet arī ar dabisku intuīciju un psihologa apveltītu talantu (labā ziņa, ka tas nav retums). ;-)

Piekrītu arī Gangsteram - citreiz dzīvē par daudz brīva laika vai rutīnas, un tad galvā tarakāni sāk rīkot ballīti...:-P
Un piekrītu petunijayyy - iespējams tu intuitīvi jūti, ka tavs partneris nav īstais.

Sveika!
Pirms kāda laika mani mocīja pilnīgi tas pats! Brīdi pat apsvēru domu pamest visu, braukt tālu prom, aizbēgt no visiem. Tici vai nē, bet, izlasot "Seko savai sirdsbalsij" tās visas sliktās domas pilnībā pazuda. Ļoti laba domu graudu grāmata par dzīvi. Iesaku izlasīt, varbūt palīdzēs! Protams, velti vairāk laika sev, lai izprastu sevi un palutinātu. Arī tas varētu palīdzēt:)
Lai veicas!

Kad sākās attiecības ar draugu,arī neko neteicu par saviem kompleksiem un problēmām ar mammu.Bet viņš tikt un tā to pamanīja un burtiski sāka izjautāt kas pie vainas(t)Un tagad kā Neons izmantoju savējo kā psihiatru:-D

Jāpiekrīt iepriekš paustajām domām. Man kompleksošana pārgāja līdz ar pirmajām veselīgajām attiecībām, bērnu nevajadzēja :-D Ar tām psihošanām un scēnošanām, manuprāt, tomēr ir tā, ka vairumā gadījumu no zila gaisa tās nerodas, bet gan tad, kad kaut kas nav kārtībā un tu to jūti, pat ja nevari īsti noformulēt. Esmu bijusi gan labās, gan sliktās attiecībās, un tās labās manā pieredzē ir tās, kurās ir mierīgi un droši, nav jābaidās un jātrako. Vispār labs attiecību "tests" ir Neona komentārā aprakstītā saruna - ja ar partneri tāda vispār iespējama (bez savstarpējas apvainošanās, drāmas taisīšanas, paštaisnuma lēkmēm, ietiepšanās un nerunāšanas), tad es teiktu, ka attiecības ir veselīgas. Citādi - diez vai.

Ir bijis līdzīgi. Bet tāpēc, ka par konkrētām situācijām nerunāju uzreiz un kādam nelielam atgadījumam ļāvu sevī augt, analizēju līdz kamoliņš bija uzaudzis un kādā brīdī uzsprāgu. Piekrīti par to runāšanu. Vajag runāt un stāstīt un prasīt un klausīties līdz riebumam, kāmēr tiec skaidrībā. Ne vienmēr jau tie kompleksi un greizsirdība ir nepamatota. Otrai pusei tas var neko nenozīmēt, muļķga frāze vai joks, bet otram iesēsties galvā un nelikt mieru. Galvenais izrunāt un saprast kas un kā ir domāts. Vai tā kā uztver galvā, vai nebūt ne tā. Svarīgi jau lai otrs prot paskaidrot, un uzklausīt, nevis - tu ko? Tā nav! Punkts.

Piekrītot visam iepriekšminētajam un mazliet papildinot par sarunām un komunikāciju ar partneri kā tādu. :)
.
Manuprāt, otrajai pusītei jau nu noteikti vajag būt tai, ar kuru visvieglāk, visraitāk un visdabiskāk risinās sarunas un tajā apspriestie jautājumi. :) Pat tad, ja netiek pateikts neviens vārds (kas ir intimitātes augstākā pilotāža). ;) Un viņa klātbūtnē noteikti jūtas vislabāk, visērtāk un vispatīkamāk esot kails i dvēseliski, i miesiski par jebkuru cilvēku uz zemes, jo, būsim atklāti, nevar taču attiecībās regulāri ļauties seksuālai tuvībai ar cilvēku, ja tas sekss ir bez dvēseliskas un miesiskas atkailināšanās, proti, bez sapratnes, izpratnes un patīkamām izjūtām i vienam, i otram. ;) Mehāniski bez sirdsapziņas ēdām izdr* vienam otru var tikai tie, kas uz to iet jau defaultā.
.
Līdz ar to te manu divus variantus:
1) vai nu viņš nav Tavs īstais un vienīgais, līdz ar to intuīcija savā stilā brīdina par nesaderību, lai Tu kaut ko darītu lietas labā :-P
2) vai esat viens otram īstie, bet neesat pietiekami, teiksim, garīgi pieauguši, lai ļautos dziļai intimitātei starp jums abiem, un intuīcija atkal ir tā, kas par to brīdina, lai Tu kaut ko darītu lietas labā :-P
Kurš no variantiem atbilst Tev - to zināt tikai un vienīgi Tev pašai. ;) Ja pagaidām nezini, tad noteikti var uzzināt rakņājoties savā zemapziņā psihoterapeita (un citu tādu) kabinetā vai/un pievēršoties kaut kam jaunam savā dzīvē (hobijs ir laba opcija), kas ļautu iepazīt neiepazīto sevī, - un visi citi iepriekš minētie ieteikumi no meitenēm. Vai un kas ir piemērotākais Tev - nu, to atkal nāksies vien zināt (vai uzzināt, ja nezini) pašai. :)

+ nerātnā
Man palīdz uzmest visas manas sajūtas uz papīra un pēc tam paskatīties uz to no malas. Tās var būt vienkārši sakāpinātas emocijas vai arī intuīcija, ja pirmais variants, tad sajūtu izmešana uz papīra palīdzēs.

Paldies, meitenes, par dažādiem un noderīgiem viedokļiem :)
Pēc smagas pārdomu dienas, skaidrs ir viens - jārada izmaiņas ikdienas ritmā - ar hobiju vai jaunu darbu. Bet tā nevērtības sajūta neļauj. Grauzējs sēž blakus un stāsta - Tu neko nerubī. Bet racionālā smadzeņu puslode saka - neviens sākumā nerubīja.
Visvairāk baidos par to otra zāģēšanu, kas man nāk kā rezultāts nemācēšanai runāt. Man tipiski ir vienu mazu sīkumu galvā izmuļļāt dienām, nedēļām ilgi un kā NightSkt minēja - beigās uzaudzēt neatšķetināmu kamolu. Bet tā no sirds runāt es nemāku ne ar vienu, ne tuviem draugiem, ne ģimeni vai otrām pusītēm. Gribētos gan mācēt, tas noteikti daudz atvieglotu.
Un pasarg' dievs, padarīt vīrieti par savu psihologu. Kādai tas der un ir forši, bet manā gadījumā nē, jo viens otra skumjas mēs kā tādi sūklīši absorbējam abi. Empāti. Dalītie prieki ir dubulti prieki, bet bēdu otram uzgrūst, ai, kā negribas, kaut arī viņa ar to paliktu mazāka.

Zinu ka daudziem palīdz runāt pie izslēgtas gaismas, piemēram vakarā pirms gulētiešanas, tā jūtas neredzamāks.

Tad jau drīzāk pie vakariņu galda - ja nāk bimbiens virsū, var pateikt, ka aizrijos :D

Gan jau vīrietis nenobīsies no asarām, drīzāk ka meitene smok nost :-D

Nu parasti jau vīrieši nezina, ko ar tā asarām darīt, bet pie viltus aizrīšanās varēs justies kā varonis un dzīvības glābējs :D

Man ari tadas problemas ir un bija.
Saku stradat ar sevi dazados veidos un esmu par 50 % mainijusies.

Zinas tante, runāšana atklātu valodu ir pats labākais un vērtīgākais attiecībās! Būtībā tikai sirsnīgas sarunas spēs jūs cieši noturēt gadu gadiem ilgi kopā...;-)

LinaTina Endrū Metjūss ir grāmatas autors? :)

Pacelšu tēmu.
Īpaši interesē autores pieredze, kā viņa ir tikusi vai vēl cīnās ar šo problēmu. :-)
Tāpat citas arī var dalīties ar savu pieredzi.:-)