Hanna, man prieks, ka lēnām tā plaisiņa dzīst.. arī mana lēnām sākusi dzīt, sajūtas daudz pozitīvākas, dzīve šķiet mazliet, mazliet krāsaināka... nav jau nekas daudz, bet man sāpēja tas, kā mamma pārdzīvo par mani, par to, ka pat pēc cilvēka vairs neizskatos, tas man arī daudz palīdzēja, nu jau sāku atkal visai labi izskatīties. :-D
Būs jau viss labi mums visām!!