Neticu nekādām mīlestības valodām, tikai katra cilvēka uztverei par lietām, kuras dzīvē ir svarīgas un dara laimīgu. Kādu laimīgu darīs jauna manta, bet kādu citu tas neinteresēs un dzīsies pēc netaustāmiem notikumiem, kas iekšēji piepilda. Tas, ka neko nedāvina, nenozīmē, ka nemīl, tāpat kā tas, ka nemitīgi dāvina, nenozīmē, ka mīl.
Esmu audzināta starp dāvanu haipu. Arī vecāki vienmēr viens otram dāvināja dāvanas, kuras nabadzīgiem/vidusmēra cilvēkiem šķistu lielas un dārgas. Vārdu sakot, visi visiem dāvina un uztver to kā normu. Lai gan es nebiju īsti mierā ar to, sekoju līdzi šiem noteikumiem, kas manī ieaudzināti līdz satiku kādu, kurš nedāvināja un kuram pašam nepatika saņemt, jo uztvēra to kā mākslīgi radītu pienākumu. Es uzķēru šo domu un jutos atvieglota, ka dāvanu plīvurs ir kritis un varu lietām skatīties bez jebkādiem traucēkļiem, respektīvi, cilvēka attieksmi pret mani un to, ka dāvanu neesamība nevienam no mums neatņem sajūtu par fantastiski kopā pavadīto laiku un laimes sajūtu.
Es redzu tēvam cauri un saprotu, ka viņa dāvanas mammai ir nevis no sirds, bet gan sava ego spodrināšana. Es saprotu, ka citiem ļoti patīk dāvināt, bet tā nejūtas visi un tas uzkrauj sava veida pienākumu dāvināt pretī. Un citiem patīk saņemt, bet dot pretī nevēlas, kas nereti vērojams no sieviešu puses, jo viņām for some reason šķiet, ka ir to pelnījušas. Ja attiecības bez dāvanām šķiet tukšas, tad jāmeklē sugar daddy. Pat nezinu,
kāpēc šķiežu laiku šim trollim. :-D