Bez paskaidrojumiem

Apple_pie, man bija līdzīgi ar vienu draudzeni, bijām diezgan tuvas, bet viņa vienā brīdī sāka staigāt uz Šivas centru etc, es nebiju pret, bet viņa nespēja pieņemt to, ka es neesmu vegāne. Pazuda no manas dzīves, pārstāja atbildēt uz vēstulēm, SMS utt.

Ar to domāju, ne jau tas, ka mainīju visu viņa dēļ, manuprāt, būtu tas arguments, kāpēc prasīt paskaidrojumus.

Macaw, man likās (un es sev to iestāstīju), ka visu taču daru sevis dēł. Bet dziłi sirdī zināju, ka daru to tikai un vienīgi, lai mums beidzot būtu iespēja būt kopā. Un pats trakākais, ka viñš to zināja un łāva man sabojāt visu, ko vien var sabojāt. Un, pāris dienas pirms izškjirošā brauciena, vienkārši pazūd. Sūda brālis. Jebkurš manā situācijā būtu neapmierināts.

Viņš ir ārzemēs un tu Latvijā, visu pameti?

Otrādāk, viñš ir Latvijā un es ārzemēs. Un paldies Dievam, ka man pietika prāta "nokavēt" lidmašīnu un palikt te.

Tātad no mājasvietas un darba jau paspēji atteikties?

Diemžēl.

Nu tad gan...zemiski, zemiski.

Es jau domāju, ka nav vērts izniekot vel papildus laiku tādam cilvēkam ..mēģinot izvilkt mistiskus paskaidrojumus, kas tāpat nemainīs lietas būtību :)
Esmu pametusi ignorējot, kā arī pati saskārusies ar šo situāciju.. protams, nav patīkami, ka tā ņem un nozūd... bet sāpētu arī tad, ja paskaidrotu :)

Man pavisam nesen tā izdarijàs draudzene.
Esam pazìstamas jau 8gadus.Dzìvè viñai nav gàjis viegli.Šobrìd viña nedzìvo lv,bet tàpat gandriz katru dienu apmainijamies ar ziñàm whatsappà.Vienmèr saçatojàm gan priecìgos ,gan skumjos brìźos,gan ikdienas sarunas ,ko taisìt vakariñàs:-D
Bet pirms kàdàm 3 nedèĺàm viña vienkàrši sàka neatbildèt uz manàm ziñàm. Nebija nekàdu strìdu,nekà.
Uzrakstiju kàdas 2x kas noticis,kapèc neraksta.ziñas izlasa, bet neatbild.
Ir stulba sajùta,ka nezini kas noticis..tà vienkàrśi pèkśñi..bet nu sapratu,ka arì neuzbàziśos vairs ar saviem jaut.kas noticis..žèl protams,ka ilgu gadu draudzìbu var tà pèkšñi,neko nepaskaidrojot, pàrtraukt..:-/

Man šķiet, ka zinu atbildi, kāpēc viņš no Tevis aizgāja neko nepaskaidrojis. ;) Kā noprotu, Tu daudz ko sev svarīgu upurēji, lai jūsu attiecības veidotos. Tad varu teikt, ka tādi upuri smacē, liek justies vainīgam un parādā tam, kas tik daudz upurējis. (t) Tā nav jauka sajūta, pat ļoti nejēdzīga, tā smacē un žņaudz nost. Tu viņu apsūdzi egoismā, bet man kaut kā nagi niez tajā egoismā apsūdzēt arī Tevi - jo tas ir pamatīgs egoisms iedomāties, ka ir vērts upurēt un mainīt savu dzīvi otra dēļ. ;) Nemaz nebrīnos, ka puisis aizbēga no tik nevienlīdzvērtīgām attiecībām, jo savādāk viņš izeju neredzēja. |-) Un droši vien arī citas izejas nebūtu, jo, ja pat ne ar vārdiem, tad vismaz ar attieksmi Tu viņam visu mūžu atgādinātu tos upurus, ko viņa labā esi ziedojusi. ;)
.
Saki paldies viņam, ka viņš ir prom (un labāk ceri, ka viņam neuznāks vājuma mirklis un viņš pēc septiņiem mēnešiem nepārdomās un neuzrakstīs Tev attiecību atkalapvienošanas ziņu), jo, tici man, jūsu attiecības tāpat jau būtu nolemtas, jo nevienas laimīgas attiecības nevar uzbūvēt, ja atsakās no kaut kā sev svarīga otram par, ehem, 'labu'. :-P ;) Laimīgas attiecības ir tad, ja abi (tieši tā - abi divi kopā) iegūst vairāk, nekā esot katram atsevišķi. (l) 8)

Nerātnā, es łoti labi saprotu where you are coming from. Un, nenoliegšu, Tev ir salīdzinoši daudz taisnības. Vispār šī diskusija man ir palīdzējusi kā "skats no malas". Bet, lai kā būtu vai nebūtu, es biju pelnījusi paskaidrojumu, ja arī viñš skanētu tāpat kā tavējais.

Laiks, Tu noteikti esi pelnījusi daaaaaudz jēdzīgākas attiecības par tām, kādas Tev spīdēja ar šo čali. ;)
.
Kas attiecas uz paskaidrojumiem - nu, vairākkārt esmu pabijusi tai lomā, kad manis dēļ ziedo un upurē, un skaidrojumi te līdz ļoti maz, lai neteiktu - nemaz. Varbūt Tu esi tas laimīgais retais izņēmums (bet tas neapgāž likumu) - nu, tas jau ir progress. :)
.
Bet vnk aizmirsti viņu un veido attiecības, kur izvēlies, kam un ko dod, un izvēlies, no kā un ko pieņem. :)

Cik sievietes tomeer var buut stulbas. Jau n-taas lapas ar zheelabaam un analiizi par to, kaapeec kaads eezelis aizgaaja neatvadoties :-D Nu un? Lai tach iet uz visaasm debesspuseem. :-D Cieniit vienreiz sevi saaciet, tad arii viirieshi juus cieniis.
Kaut kaa neesmu maniijusi, ka viirieshi aizgaudotu forumus par to, kaapeec vinja neatbild, kaapeec vinja aizgaaja, kaapeec piekraapa utt/u.tml. Protams, ir reti iznjeemumi, tachu tie taadi maigaas, dzejiskaas dveeseles, nevis racionaali domaajoshi indiviidi.
Savukaart, palasot sievieshu forumos, rodas iespaids, ka bez bikshainja jau nu naave klaat - beeeeeeebiishi, gredzeni, baltaa paltraka balagaani, paaaaaaaaaaaardziivojumi, ak mans dies' :-D Suutiiba - izklaaties kaa paklaajinjiem viirishkju priekshaa un tureeties bikshu staraa un paardziivot, paardziivot un veelreiz paardziivot. It kaa mees joprojaam buutu viduslaikos un bez viirishkja dziive beigusies.
Vai tieshaam nav nekaa cita, ar ko piepildiit dziivi un vai tieshaam nav tik daudz veselaa sapraata, lai speetu noveerteet sevi un savu dziivi taa vietaa, lai gaudotu par aizmukushu eezeli.
Ieiesim tagad augstaakajaa psihologjijaa, lai saprastu, KAAPEEC eezelis neko nepaskaidroja :-D Sevi cienosha sieviete nospljautos un atveertu shampanieti, nevis apspeeleetu lielo "KAAPEEC" visaas iespeejamaas variaacijaas.

Ir gadijies, piedzivot, tiinja gados. Nebija patikami jo tu visu laiku esi tada pending stavokli. Nav skaidribas. Velies turpinat dzivot, bet gruti jo nav pielikts kartigs, skaidrs punkts.

Laiks, jā, ir gadījies pēc 6 mēnešu kopā būšanas. Ko varu teikt? Tas kamols ir liels, grūti to sagremot, bet, kad tiec ar emocijām galā, liekas, ka esi no jauna piedzimusi :) bet ilgu laiku bija sajūta, ka man pamats zem kājām izsists, ka esmu sajukusi prātā, jo nemanīju ko tādu nākam, mocījos ar trauksmes lēkmēm. Ilgs laiks pagāja, kamēr sapratu, ka tā nav mana problēma, bet viņējā. esmu viņu pēc tam satikusi, viņš gribēja izlikties, ka nekas tā arī nav noticis, vienkārši aizgāju garām, nevienu vārdu nesakot, jo patiesībā nebija jau vairs ko teikt tajā laikā :D negribēju šim cilvēkam vairs tērēt nevienu savu dzīves minūti. piekritīšu Sisley viedoklim - ir drosme uzsākt attiecības, atrodi drosmi tās izbeigt.Tas, protams, neattiecas uz fiziski vai emocionāli vardarbīgām attiecībām.
Ļauj sev ar to tikt galā, neuzstādi sev nekādus laika limitus, kad tam jānotiek - man tas prasīja 1 gadu (!) tikai pēc 6 mēnešu attiecībām ( bet es centos šo laiku izdzīvot sevī, tāpēc vairums tuvo cilvēku domāja, ka es jau sen ar to esmu tikusi galā :D). Izmanto šo laiku kā iespēju iepazīt sevi, savas robežas, iedraudzēties ar sevi. Pārvērt šo pieredzi par sākumu kaut kam jaunam, dari lietas:) Nebaidies arī lūgt palīdzību kādam uzticamam cilvēkam, ja ir brīži, kad netiec galā pati. Vari droši rakstīt arī pm man.

dari lietas
*dari lietas, ko nekad neesi darījusi :)

Madeleine, liekas, ka man visu šo laiku ir bijis łoti grūti to sagremot, jo nerunāju ne ar vienu par to. Baigi grūti, kad kaut kas tevi nospiež. Ir grūti arī izskaidrot gjimenei un cilvēkiem man apkārt, kāpēc tik strauji mainīju nostāju pret pārcelšanos, kad viss jau bija aizgājis tik tālu. Tā arī nevienam neesmu pateikusi īstos iemeslus, lai gan ir sajūta, ka mamma zin, ka tur iesaistīts vīrietis. Vispār paldies meitenēm par viedokłiem, arī par tiem, kas man liek justies vainīgai, ka biju iemīlējusies un gribēju sekot savai sirdij ;)

Mammas laikam vienkārši to jūt ;) man personīgi arī bija ļoti grūti runāt ar tuvajiem un draugiem par šo notikumu, tāpēc ,ka iekšā bija tik daudz emociju, kuras bija grūti saprast, turklāt man vispār ir grūti runāt par emocijām.Es dažas reizes apmeklēju psihoterapeitu, bet vairāk, lai iemācītos tikt galā ar trauksmes lēkmēm, kas mani sāka traucēt jau ikdienas dzīvē. Varbūt Tev arī vieglāk sākumā izrunāties ar nepazīstamu cilvēku? un noteikti atrodi veidu, kā dabūt emocijas ārā - kad biju dusmīga, gāju skriet, kad biju nospiesta - gleznoju :)