Slimošana

Atcerējos vienu senu notikumu, kad man bija nopietni slikti ar depresiju un man uz rokas bija rētas, kurus centos, protams, noslēpt, bet vienreiz viena kolēģe (un nejau patīkamākā, ar kuru man būtu labs kontakts) atļāvās pajautāt, kas tas tāds?

O, jā, man šitais jautājums tiek uzdots samērā bieži. Mana ierastā atbilde ir vai nu "aj, nekas īpašs" vai arī "man mājās ir kaķis".
Ja man jautā par fizisku saslimšanu, tad vairumā gadījumu man nav problēmu atbildēt, kas noticis, bet, ja jautā par manām emocionālajām problēmām, kā likums vienmēr noslēdzos un atvairu visus jautājumus. Kāpēc jālien citu cilvēku problēmās, ja ir acīmredzami, ka es nejūtos komfortabli, kad man ko tādu jautā? (t)

Jūs darāt sev pāri, graizāties? Pareizi sapratu? :-O
No malas jau visi nezina, ka ejat pie psihiatra un ir tāda veida problēmas, tad ko tur cepties, ka apvaicājas kāds aiz labsirdības. (t)

Pirms vairakiem gadiem bija tada lieta. Es to slepu, bet tagad tadu problemu nav, rokas tiras, bet nekad nekur skola vai darba neesmu gajusi ar saukli - man ir depresija, tiesi preteji, ka jau teicu, vardu psihiatrs aizstaju ar zobarstu, jo zinu, kada ir sabiedribas attieksme pret sadiem jautajumiem un turklat uzskatu to par privatu lietu. Ex kolege, kas man to pajautaja, to darija ne aiz labsirdibas. Nebijam pat labas kolegu attiecibas, lai jautatu tik sensitivus jautajumus.
Piemeram, tikko izlasiju rakstu, kur vienam labi zinamam latvietim ir vezis, un raksta bija teiks, ka par to vinam tik daudz jautajusi, ka vins izlemis atbildet, tapat ta atbilde bija izvairiga.
Nu nav visiem jabazas citu veselibas jautajumos.

Nedomāju, kāds speciāli ar tādu nodomu, kā paši saprotam, laužas mūsu veselības jautājumos.

Man arī šķiet, ka lielā daļā gadījumu ne jautājumi ir sensitīvi, bet mūsu uztvere un izdoma par to, ko otrs ar to gribēja, iebakstīt man dvēselē vai vēl ko, ir daudz sensitīvāka.

Dažreiz jautājumi (cik nu lieki tas neliktos) tiek uzdoti bez īpaša mērķa, pieklājības pēc, nevis aiz ziņkārības.

+1, protams, cita lieta, ja redz, ka cilvēks negrib runāt par to, bet turpina uzbāzties ar jautājumiem, kas, kur, kā. Pati parasti lietoju kaut ko no sērijas:"cerams, ka drīz izvesļosies/jutīsies labāk", jo tas ļauj otram neko nepaskaidrot, ja nevēlas, bet, tajā pašā laikā, nav gluži noignorēšana, ja nu tomēr vēlas parunāt.

Ir temas, par kuram ar pazinam/formali pazistamiem cilvekiem neruna, piemeram, religija, politika, uzskatu, ka ari veselibas jautajumi un vel virkne. Piemeram, es neiesu tagad runat ar kolegiem par politiku, jo nezinu vinu uzskatus un uzskatu sadursmes nevelos, bet neticu, ka preteji uzskati var palikt gaisa karajamies. Protams, ja kolegi ir draugi, tas ir cits jautajums, bet to es jau teicu pasa sakuma, ka par draugiem tagad nerunaju.

Piemeram, tikko izlasiju rakstu, kur vienam labi zinamam latvietim ir vezis, un raksta bija teiks, ka par to vinam tik daudz jautajusi, ka vins izlemis atbildet, tapat ta atbilde bija izvairiga.

Viņa gadījumā slēpšana bija tik nemākulīga un muļķīga, ka tikai provocēja dzelteno žurnaļugu ziņkāri. Tas tak katram, kas uz viņu paskatās, ir skaidrs, ka viņš ir slims, nevis imidžu pamainījis.(t)

Neliekas arī, ka ir tik daudz cilvēku, kuri līstu un ziņkārīgi līdz mielēm visu gribētu noskaidrot. Nu ja redzi, ka iesnas, ok, bet ne jau, ka atbild ''iešu pie zobārsta'', pārjautātu, vai tiešām, kāda zobārsta, kāda vaina zobam, vai vairākiem, vai tomēr ar galvas lietām ka tik kaut kas nav, to jau paši uztveram no tā, kur ir tās lielākās problēmas un lietas sev un skatās ar savām aizdomām un rādās, ka atkal man slēpti vai atklāti grib uz to norādīt. Cita runa, ja zina, kas tam cilvēkam ir, bet katru reizi vēl un vēl pārprasīs, lai pārliecinātos, bet who knows, ja nu slikta atmiņa un pieklājība liek apjautāties un gribas kā labsirdīgi atbildēt, bet nesanāk. :D

Duja, tu parprati. Pirmkart, es neteicu, ka man ta biezi gadas. Otrkart, es, ja saku, tad saku vienkarsi- eju pie arsta - bez nekadiem paskaidrojumiem. Un tad, kad sakas jautajumi - pie kada arsta? kas kais? - tas skiet lieki. Bet man ta nav gadijies biezi.

petunijayyy, ā, nu labi. Ir tādi sirsnīgie cilvēki, kas grib ieteikt kaut ko, kā uzmundrināt, ka lai veseļojas, kādu vecvecāku padomu izplatīt tālāk, kas zina. :D

Domāju, ka ir normāli uzdot neitrālus jautājumus, piemēram, "vai kas nopietns?", taču nav jauki jautāt, pie kāda ārsta tad cilvēks ir plānojis doties, un ar ko tieši slims, jo, manuprāt, vispār ir nepieklājīgi jautāt jebkuram cilvēkam personīgus jautājumus. Es tādus nejautāju.
Es nejūtos ērti atbildēt uz tādiem jautājumiem, un šādi jautājumu man liek justies ne pārāk komfortabli. Ja tāds tiek uzdots, un es atbildu izvairīgi, tad nu labi, pieņemu, ka cilvēki ir visādi, bet nereti ir gadījies tā, ka otrs cilvēks tiešām sagaida, ka es stāstīšu vairāk un uzstājīgi uzdod papildus jautājumus..
Vienu reizi šim cilvēkam arī pateicu visu sīki un smalki, ka iešu pie ginekologa, jo vajag noņemt analīzes no maksts gļotādas kam tur jau toreiz, un cilvēks tik ļoti samulsa, ka cerams, vairāk nevienam neprašņā par veselības stāvokli. :D

jo zinu, kada ir sabiedribas attieksme pret sadiem jautajumiem un turklat uzskatu to par privatu lietu.

Tā diemžēl ir, tādēļ daudzi cilvēki neiet ārstēt depresijas un tamlīdzīgas psihiskas saslimšanas. :-(

Es nejautātu, jo godīgi sakot, mani tas neinteresē, tāpat nevēlos, lai kolēģi prasa kāda man ir veselība. Starp kolēģiem patīk distancētas attiecības, nevis čupošanās.